Venēcijas kinofestivāls ir pirmais A-klases kinofestivāls pasaulē, kas pēc “Covid 19” izraisītās kultūras pasākumu blokādes norisinās klātienē no 2. līdz 12. septembrim. Alesandro Roselīni dokumentālajai filmai “Es piedzimu Roselīni” Venēcijā būs īpašs statuss, jo ar to noslēdz kinofestivāla “Kritiķu nedēļu”. Oktobra otrajā pusē filmu demonstrēs gandrīz 200 kinoteātros visā Itālijā, Latvijas kinoteātros tā nonāks nākamgad.
Publicēts: 11.09.2020.
Itāliešu kino zelta laikmeta režisors Roberto Roselīni bija sarežģīts tēvs saviem bērniem. Viņa skandalozie mīlas romāni (tostarp ar Holivudas aktrisi Ingrīdu Bergmani) aizņēma laikrakstu pirmās lappuses un atstāja aiz sevis pulciņu etniski daudzveidīgu pēcnācēju. Režisora vecākajam mazdēlam Alesandro aiz muguras ir nevienmērīga fotogrāfa karjera un gara narkotiku atkarības pagātne. Tā arī nespējis turēt līdzi vectēva-ģēnija uzvārda uzliktajai latiņai, viņš 55 gadu vecumā nolemj veidot filmu par Roselīni sāgu, ar neatlaidību un ironiju sapulcinot savus slavenos radiniekus uz gandrīz neiespējamu ģimenes terapiju ieslēgtas kinokameras priekšā.
Režisors Alesandro Roselīni: “Izvēloties filmas nosaukumu, es gribēju paironizēt par uzvārdu, kas iegājis kinovēsturē, pateicoties mana vectēva, režisora Roberto Roselīni revolucionārajām idejām, bet man vienmēr ir bijis ļoti apgrūtinošs. Visi pasaules sinefili joprojām dēvē manu vectēvu par pravieti, taču viņš bija labi pazīstams arī ar savu ārkārtīgi azartisko privāto dzīvi. Viņa talants un harisma pievilka žurnālistus, radot ap viņu milzīgu mediju cirku, tāpēc mūsu ģimenes albumā ir gan glancētas fotogrāfijas, gan sensacionāla satura kino žurnāli. Tas viss ļoti smagi ietekmēja manu un pārējo Roselīni dzīvi arī tad, kad paša Roberto Roselīni vairs nebija.
Jebkura ģimene mitoloģizē savu pagātni, kas ir pieblīvēta ar notikumiem un priekiem, sāpīgākos konfliktus dažkārt paslaukot zem paklāja. Šajā ziņā varbūt mēs, Roselīni, esam ģimenes hiperbola – glamūrīgi, kaislīgi un nepatiesi. Iespējams, ka māksla pasniegt sevi vislabākajā gaismā ir vienīgais, ko esam mantojuši no vectēva ģenialitātes. Šī dokumentālā filma ir personisks mēģinājums parādīt atklātu manas lielās, karsti mīļotās un sarežģītās ģimenes portretu.”
Producents Rafaēle Bruneti (B&BFilm): “Pirms trim gadiem Alesandro Roselīni ieradās studijā B&BFilm ar savādu ideju. Viņš bija pārliecināts, ka visu viņa ģimeni ir skārusi dīvaina slimība, ko tikai daži viņa radinieki spējot atzīt. Viņš pat bija devis tai nosaukumu – “roselinīts”. Tās galvenais simptoms – neatbilstības sajūta, kas piemīt slavenu cilvēku bērniem, it īpaši tāda tēva bērniem, kurš spēja būt izcils, valdonīgs un promesošs vienlaikus.
Tajā pašā laikā Alesandro atbruņojoši atklāti atzina, ka ir nokļuvis finansiālās grūtībās un, viņaprāt, beidzot ir pienākusi viņa kārta “slaukt ģimenes zīmolu”. Viņa pretrunīgo nodomu apburti, mēs laidāmies avantūrā.
Kāds murgs! Trīs gadus ilga terapija – īsta, starp mums un Alesandro, un arī ar daudzajiem pasaulē izkaisītajiem Roselīni ģimenes locekļiem. Trīs gadus ilga materiālu izpēte, rakņājoties gan ģimenes skapjos, gan arī ļoti dārgajos amerikāņu televīzijas un slavenu fotogrāfu arhīvos. Neskaitāmi braucieni pie Alesandro onkuļiem un tantēm, kas izmētāti pa visu pasauli – Itālijā, uz vientuļas salas Zviedrijā, ASV un Katarā.
Pirmie, kas kopā ar mums noticēja filmai, bija Rai Cinema un Latvijas līdzproducents Uldis Cekulis no VFS Films, pēc tam piepulcējās ASV producentu kompānija Sundance Productions un prestižais izplatītājs Cinephil. Beidzot esam no šī procesa iznākuši otrā galā – noguruši, laimīgi, piepildīti; apzinoties, ka mums bijusi milzīga privilēģija iekļūt dižas ģimenes dzīvē un vēsturē, bez filtriem un nepastarpināti, Alesandro Roselīni rokas vadītiem. Mēs ceram, ka šis īpašais ģimenes portrets var mums palīdzēt izprast ikvienas ģimenes dinamiku. Tai skaitā mūsu pašu.”
Producents Uldis Cekulis (VFS Films): “No filmas aprišu plānošanas līdz pat montāžas pabeigšanai šis darbs mums visiem bija emocionāli piepildīts ceļojums, jo īpaši filmēšanas laikā, iepazīstot gandrīz visu pasaulē izkaisīto režisora ģimeni. Gribu uzsvērt, ka filmas ideju pirms diviem gadiem starptautiski pirmo reizi kopā ar režisoru Alesandro prezentējām Baltijas jūras dokumentālā kino forumā Rīgā. Divus mēnešus vēlāk mēs jau visi kopā devāmies pirmajā ekspedīcijā uz Danholmenu un vairākas dienas pavadījām Ingrīdas Bergmanes mājā uz vientuļās salas.
Pagājušā gada augustā Ņujorkā visa Roselīni ģimene sapulcējās slavenā modes fotogrāfa Marka Seligera studijā uz īpašu fotosesiju. Tā bija itāļu producenta kārtējā neticamā ideja, kuru arī visi kopā piedzīvojām, un tā atrada savu vietu filmā. Nu savā rudens numurā par filmu un tās varoņiem raksta arī prominentais Vogue.
Filmā būs redzami daudzi unikāli, iepriekš nepublicēti ģimenes kinoarhīvu kadri. Man ir milzīgs prieks par mūsu komandas saliedēto darbu, kura rezultātu tagad nododam skatītāju rokās visā pasaulē. Latvijā visdrīzāk filmu ieraudzīsim nākamā gada sākumā – ar cerību, ka varēsim atvest uz Rīgu arī kādu no slavenās Roselīni dzimtas.“
Nacionālā kino centra vadītāja Dita Rietuma: “Šī ir unikāla filma – Itālijas un Latvijas kopražojums, ko atbalstījis Nacionālais kino centrs; intīms, emocionāls un arī provokatīvs darbs, kas ļauj ielūkoties 20. gadsimta kino klasiķa, Itālijas neoreālisma režisora Roberto Roselīni dzimtas spožumā un pretrunās. Fantastiski, ka pasaulslaveno Izabellu Roselīni (slavenā režisora un Holivudas ikonas Ingrīdas Bergmanes meitu) un citus Roselīni dzimtas pārstāvjus ir filmējuši latvieši – operators Valdis Celmiņš, filmas producents Uldis Cekulis, filmas tapšanā piedalījies arī Dāvis Sīmanis. Izrādās, viss ir tepat līdzās – pasaules kultūras leģendas un Latvijas talantīgākie filmu veidotāji. Šī sajūta patiesi saviļņo, tāpat kā pārsteidzošā filma.”
Filmas Es piedzimu Roselīni režisors ir slavenā itāliešu kinoģēnija Roberto Roselīni mazdēls Alesandro Roselīni, filmas tapšanā līdzdarbojusies Latvijas kinoprofesionāļu komanda: producents Uldis Cekulis, filmas galvenais operators Valdis Celmiņš un scenārija līdzautors Dāvis Sīmanis. Filmas krāsu korekciju veica Krišs Roziņš, grafisko noformējumu – Nauris Ašenkampfs no studijas Jauda. Arī filmas plakātu (pielikumā) ir veidojusi Latvijas māksliniece Katrīna Vasiļevska. No Latvijas puses filmu atbalstījis Nacionālais Kino centrs.