Rež. Dzintra Geka, 65′, Latvija, 2018
Rakstnieces Gundegas Repšes un režisores Dzintras Gekas skatījums uz spēcīgu personību un lielu mākslinieku. Kinoteātros no 11. oktobra.
Kurta Fridrihsona personības izstarojums varbūt ir pat pāraudzis viņa mākslas nozīmību – jo nepakļāvīgu un vienlaikus mākslā spilgtu cilvēku padomju Latvijā nebija daudz. Kā brēcošs kontrasts padomju dzīves īstenībai bija šarms un vieglums, ko Fridrihsons nesa sev līdzi no pirmskara civilizētās Eiropas un brīvās, pazaudētās Latvijas. Viņš bija paraugs un iedvesmas impulss daudziem cilvēkiem, kuru garīgā pasaule negribēja pieņemt pastāvošo sistēmu. Jo lielāka distance šķir Fridrihsona fizisko esamību no šodienas, jo reljefāk ieraugāms viņa personības savrupais un izcilais spēks. Iepretim tūkstošu masai, kas šodien aizbildinās ar kolaborācijai komplimentāro frāzi “bija tādi laiki!”, tādējādi attaisnojot savu nepretošanos un samierināšanos ar sistēmas skrūvītes lomu, savrupnieks un piemērs citādai iespējai ir eksistenciāli svarīgs.
