Pirmsjāņu gaisotnē Nacionālā Kino centra portālā filmas.lv atkal sākas tradicionālais tiešsaistes festivāls – filmu izlase, kas bez maksas pieejama jebkurā laikā un jebkurā vietā pasaulē, kur vien ir interneta pieslēgums. Šogad festivāls apvieno Latvijai svarīgākos vasaras svētkus un nosaukts „No Jāņiem līdz Dziesmu svētkiem”, piedāvājot 12 filmu programmu plašā hronoloģiskajā amplitūdā, sākot jau no 1938. gada; skatītājiem filmas būs pieejamas līdz Dziesmu svētku noslēgumam – no 21. jūnija līdz 10. jūlijam.
Nacionālā Kino centra portāls filmas.lv, kas nodrošina Latvijas kinomākslas plašāku pieejamību sabiedrībai, nu jau tradicionāli vasaras saulgriežos piedāvā papildu iespēju svētku dažādošanai – filmu izlasi, kas bez maksas pieejama visā pasaulē un dažādos mobilajos ekrānos. Šovasar Latvijas un pasaules tautiešu uzmanības centrā ir Dziesmu svētku 150. gadadienas svinēšana, tāpēc arī vasaras tiešsaistes festivāls piedāvā plaša spektra skatu uz šiem svētkiem – gan vēsturiskas liecības no dažādiem laikmetiem, dažādām politiskajām un ekonomiskajām situācijām, gan arī kinematogrāfiski nozīmīgus darbus, kas atspoguļo Dziesmu svētkus kā emocionālu, poētisku un kultūrvēsturisku fenomenu.
Vispamatīgāko vēsturisko priekšstatu par Dziesmu svētku kustību no pašiem pirmsākumiem var iegūt režisora Askolda Saulīša un scenārija autora Daiņa Īvāna filmā Dziesmuvara (2018), kas balstīta latviešu kara lidotāja, rakstnieka, kordiriģenta un daudzu svētku dalībnieka Jāņa Osvalda Muižnieka (1911–1990) atmiņu stāstā Putnu ceļš (1988); aktiera Andra Keiša ierunātais aizkadra teksts un bagātīgi arhīvu materiāli izved skatītāju cauri visai Dziesmu svētku vēsturei.
Dziesmu svētki kalpojuši par iedvesmas avotu vairākām Latvijas kinovēsturē nozīmīgām filmām – piemēram, Jura Podnieka Krustceļš (1990) ir spilgta Atmodas laika liecība, emocionāls stāsts par triju Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – centieniem atjaunot politisko neatkarību. Filmas caurviju pavediens ir 1990. gada Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kad pirmoreiz pēc 50 okupācijas gadiem Rīgā satiekas dzimtenes un trimdas tautieši.
Izlasē iekļauta arī Jura Podnieka pirmā filma režisora statusā – dokumentālā īsfilma Brāļi Kokari (1978), spilgtu personību dubultportrets, kas stāsta par kordiriģentiem dvīņu brāļiem, Imantu un Gido Kokariem.
XX Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki 1990. gadā atkal brīvā Latvijā bija milzīgs emocionāls pacēlums, kas iedvesmoja daudzus kinematogrāfistus – arī režisori Dzintru Geku, kura savā filmā Dziedot dzimu (1990) akcentē atkalsatikšanos ar pasaulē izkaisītajiem un varmācīgi izsūtītajiem tautiešiem, filmas telpā savedot kopā arī tos, kas uz dzimteni nevar atbraukt, – materiāls filmai uzņemts gan Zviedrijā, VI Eiropas latviešu dziesmu svētkos Norčēpingā, kur gājienā kopā ar tautiešiem iet latviešu izcelsmes tieslietu ministre Laila Freivalde, gan Sibīrijā, Lejas Bulānas ciemā, kur latviešu sievas dzied „…jo te ir Latvija, te ir Bulāna…”
1990. gada vasarā notika vēl vieni simboliski dziesmu svētki – jūnijā Latgalē, Daugavpilī, tieši 50 gadus pēc pēdējiem Latgales Dziesmu svētkiem, kuru noslēgumā 1940. gada Latvijā ienāca padomju tanki. Latgalē dzimušais režisors Jānis Streičs šim svarīgajam notikumam veltījis vienīgo kinohroniku savā plašajā filmogrāfijā – kinožurnālu Latvijas hronika 21/1990 ar nosaukumu Mēs esam un būsim; Streičs pats sacerējis un ieskaņojis filmas aizkadra tekstu, brīžiem runā latgaliski, bārsta sirsnīgus jokus, velk vēsturiskas paralēles un staro emocionālā aizkustinājumā.
Portāla filmas.lv svētku programmā iekļautas arī vairākas filmas, kas kinematogrāfiskās kvalitātēs atspoguļo dažādu gadu svētku norises – Dziesmu svētku simtgadei veltīta LTV režisoru Marutas Jurjānes un Egila Ermansona filma Prieks (1973), bet 1985. gada „pēdējos padomju svētkos” uzņemta režisora Anša Epnera un operatora Kalvja Zalcmaņa īsfilma Virsdiriģenti (1985), talantīgi notverts vispārināta Diriģenta tēls, kuru veido katra atsevišķa svētku virsdiriģenta žesta spēks, temperaments un raksturs. Režisors un operators Ivars Zviedris XXIII Vispārējos latviešu Dziesmu svētkos radījis glezniecisku eseju neparastā rakursā, īsfilmā Dziesmusvētki (2003) kolekcionējot mirkļus un tuvplānus, bet filmas noslēgumā kopkoncerta vadītāji nosauc 294 Latvijas un pasaules vietvārdus – pilsētas, pagastus un ciemus, no kuriem sabraukuši svētku dalībnieki.
No jaunākas paaudzes rakursa uz svētku tematiku savulaik paskatījies režisors Dzintars Dreibergs (plašāk pazīstams kā spēlfilmas Dvēseļu putenī (2019) režisors) – viņš savu filmu Nāc ar mani padejot (2014) veidojis X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos, ieskatoties norisēs ārpus skatuvēm un stadioniem, vidusskolēnu kolektīva Vizbulīte ceļā uz svētkiem, deju kopmēģinājumos un nakts ballītēs, jauniešu sajūtās un pārdzīvojumos.
Programmā iekļautas arī trīs autentiskas vēsturiskas liecības par dažādiem laikmetiem – 1938. gadā režisors Vilis Lapenieks veidojis nacionālromantisku pārskatu Kam drosme ir ar apakšvirsrakstu No I līdz IX Dziesmu svētkiem, desmit gadus vēlāk tapis īstens padomju ideoloģijas koncentrāts par „Padomju Latvijas 8. gadadienas” dziesmu svētkiem – kinožurnāls Padomju Latvija 29/1948 –, bet 1964. gadā Vācijā dokumentēti Pirmie Eiropas latviešu dziesmu svētki Hamburgā.
Tiešsaistes festivāls No Jāņiem līdz Dziesmu svētkiem veidots ar Latvijas Nacionālā arhīva Valsts Kinofotofonodokumentu arhīva palīdzību (paldies vadītājai Dacei Bušantei!) un Kultūras informācijas sistēmu centra (KISC) atbalstu. Portāls www.filmas.lv ir arī Latvijas filmu nozares plašākā datu bāze – tur pieejama kataloga informācija par vairāk nekā 2800 Latvijā uzņemtām filmām, sākot ar 1920. gadu. Portāls tapis pēc Kultūras ministrijas iniciatīvas ar Eiropas Savienības atbalstu, tā izveidē sadarbojas Nacionālais Kino centrs un Kultūras informācijas sistēmu centrs, kas nodrošina portāla tehnisko darbību.
PROGRAMMAS FILMU ANOTĀCIJAS:
Dziesmuvara (2018)
(režisors Askolds Saulītis, 58’)
Līdz ar pirmo vidzemnieku dziedāšanas dienu Dikļos 1864. gadā un 1873. gada Pirmajiem Vispārējiem latviešu dziedāšanas svētkiem Rīgā, Dziesmu svētki kļuvuši par neatņemamu latviskās identitātes sastāvdaļu. Filma rāda svētku vēsturisko veidošanās ceļu, atainojot arī centienus Dziesmu svētkus pakļaut dažādiem ideoloģiskiem mērķiem un tautas attapību to nepieļaut. Dziesmuvara tautai devusi spēku izcīnīt neatkarīgu valsti, izturēt karos, pretoties pārtautošanai. Dziesmu svētkos nostiprinājies mūsu "garaspēks", kas Trešajā atmodā izrādījies stiprāks pat par padomju okupantu bruņotajiem spēkiem. Filmas titros minēts, ka XX Vispārējo latviešu Dziesmu svētku dalībnieku skaits 1990. gadā 20 reizes pārsniedzis 1873. gada I Vispārīgo Latviešu dziedāšanas svētku pulku.
Filma veidota pēc latviešu kara lidotāja un ērģelnieka Jāņa Osvalda Muižnieka (1911–1990) atmiņu stāsta Putnu ceļš (1988) motīviem. Stāsta autors devās aizsaulē 10 dienas pēc XX Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem.
Krustceļš (1990)
(režisors Juris Podnieks, 21’)
Emocionāls stāsts par triju Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – centieniem iegūt politisku neatkarību un pašnoteikšanās tiesības. Atsevišķu cilvēku stāsti atspoguļo 20. gadsimta sarežģītās vēstures līkločus un Atmodas laiku, kad militāram pārspēkam pretī stājās gara spēks – dziesma. Filmas caurviju pavediens ir 1990. gada Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki, kad pirmoreiz pēc 50 okupācijas gadiem Rīgā satiekas dzimtenes un trimdas tautieši.
Filma Krustceļš ir viena no spilgtākajām kinematogrāfiskajām parādībām atjaunotās Latvijas neatkarības pirmajos gados, kad lielais vairums režisoru risināja politiskas un patriotiskas tēmas. Režisors Juris Podnieks to darīja ar māksliniecisku un emocionālu vērienu, viņa filmas jau bija novērtētas arī ārpus Latvijas, tāpēc Krustceļš tapa sadarbībā ar Japānas TV kanālu NHK un Lielbritānijas Channel 4.
Virsdiriģenti (1985)
(režisors Ansis Epners, operators Kalvis Zalcmanis, 10’)
Filma ataino 1985. gada Dziesmu svētkus, centrā izvirzot koru virsdiriģentus. Lakoniskā, attēla ietilpībā balstītā īsfilma ir uzskatāms pierādījums operatora talantam radīt materiālu filmas dramaturģijai, filmējot vizuāli būtiskas izpausmes, kas režisoram vēlāk ļauj izveidot filmu bez teksta, izstāstot stāstu tikai ar Kalvja Zalcmaņa filmētiem kadriem.
Tikai desmit minūtes īsajā filmā redzami visi 1985. gada svētku virsdiriģenti – Ausma Derkēvica, Imants Cepītis, Imants Kokars, Gido Kokars, Edgars Račevskis, Jānis Dūmiņš, Ilgvars Matrozis, Daumants Gailis, Pauls Kvelde, Haralds Mednis –, tāpēc šī filma uztverama arī kā kultūrvēsturisks dokuments. Tomēr tieši operatora un režisora prasme ļāvusi šīs atšķirīgās personības apvienot vispārinātā Diriģenta tēlā, ko veido gan atsevišķi tverti mirkļi, gan dziesmu svētku kulminācijā uzņemtas epizodes – tajās izpaužas katra diriģenta žesta spēks un vara pār dziedātāju tūkstošu balsīm, viņa temperaments un raksturs.
Prieks (1973)
(režisori Maruta Jurjāne un Egils Ermansons, Telefilma-Rīga, 42’)
Poētiski kinematogrāfisks stāsts par Dziesmu svētku simtgades norisēm – dziedātāji un dejotāji, kurus filmas autori metaforiski salīdzina ar bitēm, no lauku kolektīvu mēģinājumiem un reģionālajiem dziesmu svētkiem saplūst Rīgā, uz „lielajiem svētkiem”. Koristu sejas tuvplānos, diriģentu joki mēģinājumu rutīnā, svētku gājiens un ziedi komponistu bareljefiem Dziesmu svētku parkā, Mežaparka estrāde un klasiskās svētku dziesmas… Filmā diezgan veiksmīgi notušēta neizbēgamā padomju ideoloģijas klātbūtne svētku repertuārā, aktrises Ausmas Kantānes lasītais aizkadra teksts cenšas saglabāt neitralitāti, un tribīnēs stāvošajiem valdības vīriem filma vārdu nedod…
Nāc ar mani padejot (2014)
(režisors Dzintars Dreibergs, 45’)
Vidusskolēnu deju kolektīvs Vizbulīte dodas uz X Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Tas ir viņu piecu gadu atskaites punkts – Latvijas lielākajā kultūras pasākumā viņiem ir jābūt labākajiem. Atstājuši mājas un vecākus, viņi kopā pavada septiņas dienas un naktis.Viņiem jau ir 18, viņi nupat pabeiguši skolu, bet viņi nezina, kas viņus sagaida tālāk. Šī viņiem šķiet pēdējā brīvā un skaistā dzīves vasara. Sapņi mijas ar garlaicību, muļķīgi joki ar nopietnām tēmām – kādai tā ir sapņu kāzu kleita, kādam drīz jākļūst par tēvu. Rūpes vienam par otru veido pieķeršanos un pāraug kolektīvā spēkā. Tādi kā viņi svētkos ir daudzi tūkstoši. Katra jaunieša sajūtas pārvēršas par kopīgiem svētkiem un kopīgu pārdzīvojumu. Svētki kļūst par kaut ko vairāk kā tikai tradīciju.
Dziesmu svētki (2003)
(režisors Ivars Zviedris, 12’)
Dziesmu svētki neparastā rakursā – tiešā un pārnestā nozīmē. Dziedātāju, klausītāju un dejotāju sejas un kāju pāri, detaļu tuvplāni un noskaņas, bet filmas finālā četru minūšu garumā skan 294 Latvijas un pasaules vietvārdi, pilsētas, pagasti un ciemi, no kuriem sabraukuši XXIII Vispārējo latviešu Dziesmu svētku dalībnieki – „…Cīrava, Code, Čikāga, Dagda… Mālpils, Malta, Mārupe, Maskava… Sēlpils, Sesava, Sidneja, Sigulda… Palsmane, Pampāļi, Parīze, Pāvilosta…”
Brāļi Kokari (1978)
(režisors Juris Podnieks, 21’)
Operatora un vēlāk pasaulslavenā dokumentālista Jura Podnieka pirmā filma režisora statusā – divu personību dubultportrets, kura centrā ir kordiriģenti dvīņu brāļi, Imants un Gido Kokari. Filmā piedalās starptautiski pazīstamais kamerkoris Ave Sol, Tautas koris Daile, Tautas koris Dziedonis.
Mēs esam un būsim (kinožurnāls Latvijas hronika 21/1990)
(režisors Jānis Streičs, 10’)
Leģendārā režisora Jāņa Streiča vienīgais kinožurnāls – stāsts par Latgales Dziesmu svētkiem Daugavpilī, metot tiltu starp Latvijai liktenīgajām dienām 1940. gada jūnijā un 1990. gada svētkiem, kas ir kā priekšvakars drīzumā Rīgā gaidāmajiem XX Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem. Latgalē dzimušais režisors pats ierunājis filmas aizkadra tekstu, brīžiem runā latgaliski, bārsta sirsnīgus jokus, velk vēsturiskas paralēles un staro emocionālā aizkustinājumā. Filmas norisēs piedalās diriģenti Terēze Broka un Gunārs Ordelovskis, priesteris Aleksandrs Madelāns, komponists Raimonds Pauls, politiķis Anatolijs Gorbunovs, kuru Streičs sauc par Latvijas prezidentu, jo viņš ir pirmais atjaunotās valsts vadītājs. Filmas emocionālā kulminācija – komponista Jāņa Norviļa dziesma Daugav’s abas malas ar Raiņa vārdiem „…ir Latgale mūsu!”
Dziedot dzimu (1990)
(režisore Dzintra Geka, 35’)
XX Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki bija pirmie, kuros atkal brīvā Latvijā satikās tautieši no visām pasaules malām, arī trimdā uz Rietumiem aizbraukušie un deportācijās ar varu uz Sibīriju aizvestie. Režisore Dzintra Geka filmas telpā saved kopā arī tos, kas uz dzimteni nevarēja atbraukt, – materiāls filmai uzņemts gan Zviedrijā, VI Eiropas latviešu dziesmu svētkos Norčēpingā, kur gājienā kopā ar tautiešiem iet latviešu izcelsmes tieslietu ministre Laila Freivalde, gan Sibīrijā, Lejas Bulānas ciemā, kur latviešu sievas dzied „…jo te ir Latvija, te ir Bulāna…”. Svētkos dejo arī Kanādas latviešu vidējās paaudzes deju kopa Vecais Diždancis no Toronto, bet Mārtiņš Brauns kopkorim gatavo savu dziesmu Saule, Pērkons, Daugava.
Kam drosme ir / No I līdz IX Dziesmu svētkiem (1938)
(režisors Vilis Lapenieks, Sabiedrisko lietu ministrijas īsfilma, 12’)
Starpkaru Latvijā drosmīgākais režisors Vilis Lapenieks, kurš ap šo pašu laiku sāka darbu pie kases grāvēja Zvejnieka dēls (1939), arhīva materiālu kompilācijā Kam drosme ir mēģinājis nacionālromantiskā pacilājumā iezīmēt līdz šim Latvijā rīkotos dziedāšanas svētkus, tāpēc filmas apakšnosaukums ir „No I līdz IX Dziesmu svētkiem”. Aizkustinoši patētiskā inscenējumā un ekspresīvi grimēta aktiera izpildījumā filmas sākumā iezīmētas svarīgākās tēzes no Kronvaldu Ata uzrunas pirmajos Vispārējos latviešu dziedāšanas svētkos. Lielākā uzmanība pievērsta IX latviešu Dziesmu svētkiem, kas notika Rīgā, Uzvaras laukumā, 1938. gada 18.–19. jūnijā „Valsts prezidenta Dr. K. Ulmaņa protektorātā”, filmā iekļauts Ulmaņa runas fragments. Filma saglabājusies daļēji, par pirmajiem svētkiem ir visai maz materiāla, tomēr 20.–30. gadu Latvijā šis ir vienīgais konceptuālais mēģinājums atspoguļot svētku vēstures pirmsākumus.
kinožurnāls Padomju Latvija 29/1948
(režisors Aleksandrs Jevsikovs, 8’)
Kopš okupācijas sākuma Latvijā visdažādākie svētki tika pielāgoti dažādām padomju varas gadadienām, tāpēc pirmie Dziesmu svētki, kas notiek pēc Otrā pasaules kara izraisītā pārtraukuma, iekļaujas „Padomju Latvijas 8. gadadienas” svinībās, un kinožurnāla ietvaros tradicionālajai dziedāšanai un dejošanai pievienoti arī padomju svētki – republikas pionieru salidojums ar ugunskuru Jūrmalā un fizkultūriešu parāde Dinamo stadionā Rīgā.
Pirmie Eiropas latviešu dziesmu svētki Hamburgā (1964)
(režisors Valfrīds Lēmanis, 39’)
Otrā pasaules kara beigās tūkstošiem latviešu caur Vācijas „pārvietoto personu” nometnēm izklīda pasaulē, bet bez Dziesmu svētkiem ilgi dzīvot nevarēja, un 1964. gada augustā „vecajā Hanzas pilsētā Hamburgā” atkal pulcējās latviešu dziedātāji un dejotāji – uz Pirmajiem Eiropas latviešu dziesmu svētkiem, par kuriem ziņoja arī Vācijas mediji un detalizēti stāsta šī filma. Svētku dalībnieki savu pulcēšanos sauc par „liecinājumu likteņa pārspēšanai”, kopīgi dzied himnu Dievs, svētī Latviju, kas tolaik okupētajā dzimtenē skanēt nedrīkstēja, un devuši „dziesmu zvērestu” – „…nekad neaizmirst savu tēvu zemi, celt Latviju daiļu, nenorimti kopt latviešu gara pasauli.”