Aktrise Akvelīna Līvmane 13. jūlijā svin apaļu jubileju, tāpēc Nacionālā Kino centra portālā filmas.lv no šīs dienas skatāma jauna kolekcija – sešas spēlfilmas, un četras no tām līdz šim nav bijušas pieejamas portālā.
Aktrises Akvelīnas Līvmanes filmogrāfijai Latvijas kinovēsturē ir īpaša vieta – viņas tēlotās varones vairākās filmās precīzi un ietilpīgi atspoguļo 20. gadsimta modernās sievietes tēlu ar visu šim laikmetam raksturīgo problemātiku. Kinozinātniece Inga Pērkone grāmatā Es varu tikai mīlēt… Sievietes tēls Latvijas filmās (2009) raksta: „Par vienu no modernā eposa spilgtākajām varonēm 70.-80. gados kļuva aktrises Akvelīnas Līvmanes sieviete, kuras liktenis veidojās hronoloģiski izvērsts vairāku filmu salikumā kā vienas dzīves secīgas fāzes. (..) Līvmanes sievietes bija autentiskas, pazīstamas, balstītas sava laika realitātei adekvātos kultūras kodos.” Portāla filmas.lv jubilejas kolekcija ļauj izsekot šai tēlu galerijai, sākot ar zēnisko meiteni Anitu aktrises pirmajā lielajā lomā, filmā Ābols upē (1974, režisors Aivars Freimanis) un iesniedzoties arī 21. gadsimtā, kad Akvelīna Līvmane saņem Lielo Kristapu par spilgtās un neatkarīgās Astras lomu Jāņa Streiča filmā Rudens rozes (2004) un nospēlē sirdsgudro vecmāmiņu Irmu Vara Braslas Simtgades filmā Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (2017).
Akvelīnas Līvmanes kinokarjera sākas visai neparasti – 70. gadu sākumā režisors Aivars Freimanis kopā ar operatoru Dāvi Sīmani sāk uzņemt dokumentālu pilnmetrāžas filmu Zaķusalā, fiksējot salinieku ikdienas dzīvi, bet vēlāk nolemj, ka filmas dramaturģijai nepieciešams kāds katalizators, un uzaicina divus skatītājiem vēl nepazīstamus studentus, Akvelīnu Līvmani un Ivaru Kalniņu, kas kļūst par filmas Ābols upē (1974) galvenajiem varoņiem, Anitu un Janku. Jauniešu attiecībām šajā filmā nav laimīgu beigu, un turpmākajās filmās Akvelīnas Līvmanes tēlotajām varonēm ļoti svarīgs jautājums ir gudras un patstāvīgas sievietes loma ģimenē. Filmā Nakts bez putniem (1979, režisors Gunārs Cilinskis) Paula negrib samierināties ar patriarhālu ģimenes modeli, kurā vīrs domā tikai par darbu, bet filmas Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku (1980, režisors Varis Brasla) galvenā varone Margarita ir vientuļa sieviete, kurai draudzene piemeklē arvien jaunus precību kandidātus.
Režisora Oļģerta Dunkera filma Dārzs ar spoku (1983) ir īpašs gadījums Latvijas kino vēsturē – pirmā Latvijas filma, kas iekļauta Berlīnes kinofestivāla oficiālajā programmā, sadaļā Panorama 1985. gadā. Šajā filmā Akvelīnas Līvmanes varone Linda kopā ar vīru nopērk lauku mājas un līdzi „pūrā dabū” puiku Albīnu, kuram šķietami nav neviena radinieka; stāsta gaitā Lindas attieksme pret zēnu piedzīvo transformāciju ar lieliski nospēlētu pārsteigumu noslēgumā.
Kā raksta Inga Pērkone, nākamajā desmitgadē Akvelīna Līvmane „tika atalgota par vientuļās sievietes ciešanām, nospēlējot ideālās mātes lomu”, Boņuka māti Jāņa Streiča filmā Cilvēka bērns (1991) – harmonisku saimnieci lielā lauku sētā 30. gadu Latvijā. Tomēr pirms „ideālās vecmāmiņas” lomas Akvelīna Līvmane vēl nospēlē arī Astru filmā Rudens rozes (2004) – sievieti „labākajos gados”, kas no jauna uzplaukst, uzzinot, ka viņa ir pulkvežleitnanta Franča mūža mīlestība. Un tad nāk pensionētā skolotāja Irma Simtgades programmas pirmajā filmā Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (2017) – viņa repo Annas Brigaderes tekstus un brīnišķīgi tiek galā gan ar stūrgalvīgo vectēvu Pauli, gan lutināto mazdēlu Oskaru.
