Pēkšņi un pāragri mūžībā aizgājis režisors un operators Askolds Saulītis (1966-2021) – viens no konsekventākajiem un erudītākajiem Latvijas vēstures pētniekiem, daudzu patriotiski vēsturisku dokumentālo filmu autors, vairākkārtējs Nacionālās kino balvas „Lielais Kristaps” laureāts.
Režisors un producents Askolds Saulītis dzimis 1966. gada 5. jūnijā Liepājā, mācījies Liepājas 5. vidusskolā (1972-1984), Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolas pedagoģijas nodaļā (1984-1986). 1987. gadā nolēmis strādāt Rīgas kinostudijā, devies uz Rīgu un kļuvis par palīgstrādnieku Aivara Freimaņa spēlfilmā Dzīvīte (1989), bijis administrators Arvīda Krieva spēlfilmā Ievas paradīzes dārzs (1990), paralēli kā kinoamatieris sācis veidot eksperimentālas spēlfilmas, viena no tām – XXX (1989) saņēmusi Grand Prix Baltijas neatkarīgo filmu festivālā, bet Opera (1991) apbalvota Gdaņskas filmu festivālā (Polijā).
1990. gadā Askolds Saulītis sācis strādāt kā režisora asistents, režisors un operators filmu studijā Kaupo, veidojis reklāmfilmas (Burda Moden, Latvijas Zemnieku savienība u.c.). 1993. gadā kopā ar operatoru Uldi Janci uzņēmis savu pirmo filmu uz 35mm lentes – dokumentālo filmu par Rīgas komunālajiem dzīvokļiem Kas dzīvo komunalkā (teksta autors – dokumentālā kino klasiķis Aivars Freimanis). 90. gados strādājis kā režisors un operators dažādās Latvijas televīzijās, studijā Kaupo veidojis arī dokumentālo filmu par mākslinieci Aiju Zariņu – Eiropas nolaupīšana (1998, Helēnas Demakovas scenārijs). Strādājis arī filmu studijā F.O.R.M.A., veidojot dokumentālo filmu Sarkanais un Brūnais (diplomdarbs, 1999) un noveli Tristans un Izolde Latvijas un Igaunijas kopražojuma spēlfilmā Trīs stāsti par… (1999), arī filmu studijā Rija, uzņemot animācijas filmu Clara & Rubinšteins (1999).
1996. gadā sācis studijas Latvijas Kultūras akadēmijā un 2000. gadā ieguvis mākslas zinātņu bakalaura grādu TV režijas specialitātē, pēc studijām papildinājies arī Baltic Media Centre starptautiskajos filmu kopprodukciju kursos Bornholmā, Dānijā (2000), Ņujorkas universitātes profesora Borisa Frumina lekciju kursos Rīgā (2002-2003, 2005) u.c. 2002. gadā strādājis starptautiskā dokumentālo filmu festivāla Cinarchea žūrijā (Vācija).
2000. gadā dibinājis filmu studiju Subjektiv Filma, pirmā paša studijā uzņemtā dokumentālā filma bija Jaunības avots (2001), un tā atnesa Askoldam Saulītim jau otro Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu kā labākajam dokumentālā kino režisoram, – pirmā tika piešķirta gadu iepriekš, par filmu Sarkanais un Brūnais. Divos nacionālajos festivālos Askolda Saulīša filmas saņēmušas Skatītāju balvu – 1998. gadā Eiropas nolaupīšana un 2003. gadā Keep smiling!. Šī filma, kas veltīta Latvijas teritorijā kritušu karavīru piemiņai, 2003. gada festivālā saņēma piecas nominācijas un balvu par labāko scenāriju, vēlāk tika nominēta Krievijas kino akadēmijas balvai NIKA. Arī Saulīša nākamā dokumentālā filma Svētku anatomija (2005) Nacionālajā filmu festivālā saņēma piecas nominācijas un tika apbalvota par labāko montāžu.
2008. gadā Askolds Saulītis pabeidza darbu pie dokumentālās filmas Parāds Afganistānai, 2009. gada 5. martā Rīgā pirmizrādi piedzīvoja igauņu režisora Arbo Tammiksāra filma Friči un blondīnes, kurai Askolds Saulītis bija Latvijas puses producents; filma stāsta par Baltijas aktieriem, kuri padomju laika filmās tēlojuši nacistus. Tajā pašā gadā pabeigta arī paša Saulīša režisētā filma Bermontiāda, kas ar plašu arhīvu materiālu un inscenējumu palīdzību pēta ļoti sarežģītu periodu Latvijas vēsturē. Studijā Subjektiv Filma ar valsts atbalstu tapusi arī dokumentālā filma Ārpus spēles laukuma par bijušām un esošām basketbola zvaigznēm, tās TV pirmizrāde notika 2015. gada sākumā.
2011. gadā Askolds Saulītis dibināja biedrību Terra Europa, kurā uzņemtas vairākas dokumentālās filmas par Latvijas vēstures tēmām, apliecinot autora dziļo ieinteresētību un erudīciju vēstures jautājumos, – Atmodas antoloģija (2013), Baltijas brīvības ceļš (2014), Dziesmuvara (2018). Filmu programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei Askolds Saulītis iekļāvās ar dokumentālo filmu Astoņas zvaigznes (2017), kas veltīta īpašai parādībai Latvijas vēsturē – latviešu strēlniekiem.