Līdz ar piektās adoptētās māsas atrašanu noslēgusies pamata filmēšana režisores Ievas Ozoliņas trešajai dokumentālajai filmai “Mana māte – valsts”, intriģējošam un emocionālam stāstam par to, kā Una meklēja savas četras māsas, kuras bērnībā šķirtas adopcijas rezultātā.
Otrajā rindā filmas galvenā varone Una ar māsām, priekšplānā Ieva Ozoliņa un filmas noslēguma posma komandaProjekts sākās 2017. gadā, kad režisore Ieva Ozoliņa satika Unu, kura bija apņēmusies atrast savu adopcijas ceļā šķirto māsu. Una bija pirmā persona, kura izmantoja Latvijas likumdošanas izmaiņas un bez tiesas procesa atguva dzimto identitāti. Līdz ar savu atgūto vārdu no arhīva materiāliem viņa uzzināja, ka pavisam viņas ir 5 māsas.
Pastāvēja cerība, ka varbūt arī māsas meklē Unu; cerība apstiprinājās, kad atradās pirmā māsa Zane. 2009. gada žurnālā Una atrodama gara un smeldzīga intervija ar Zani, kur viņa atklāj, ka bez panākumiem meklē savu māsu. Tā izrādījās Una.
Filmas iecerētais uzdevums bija ļoti sarežģīts, jo institucionālā ceļā Unai savas māsas atrast nebija iespējams. Meklējumi norisinājās gan Latvijā, gan Amerikā, gan Krievijā; bija pamats domāt, ka vecākā māsa tikusi adoptēta uz ārvalstīm, tāpēc aicinājums sociālajos tīklos bija iztulkots 32 valodās un tika plaši pārpublicēts gan Latvijas, gan Krievijas medijos, kuru iesaistīšanās palīdzēja atrast vecāko māsu.
Māsu meklēšana kļuva par Unas galveno mērķi, un filmēšanas grupa dzīvoja viņas emocijām līdzi. Unas sarežģītais ceļojums rosinās filmas skatītājos pārdomas par likuma un indivīda pretnostatījumu, tomēr režisores mērķis nav kritizēt adopciju, kas visos laikos bijusi smaga tēma, bet gan uzdot jautājumu par to, ko nozīmē vientulība un dzimtās identitātes dzēšana. Filmas galvenā tēma ir asinsbalss, identitāte un emocionālā vajadzība pēc piederības.
Unas māsu meklējumi notika vairāk nekā divu gadu garumā, un tas nebija viegls ceļš ne Unai, ne filmēšanas komandai. Lai nepievērstu lieku uzmanību māsu meklējumiem un tos neapgrūtinātu, filmas projekts plašākai auditorijai tiek prezentēts tikai filmēšanas beigu posmā.
Savukārt starptautiskajā kino vidē projekts guva atzinību jau agrīnā stadijā. Tas tika izvēlēts vairākās projektu attīstīšanas darbnīcās, tajā skaitā Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā, Lokarno festivāla vasaras skolā un Nordisk Panorama, kur šis bija vienīgais projekts no Baltijas.
Režisore Ieva Ozoliņa iepriekš pazīstama ar dokumentālajām filmām Mans tēvs baņķieris (2015) un Dotais lielums – mana māte (2018), kas ieguva balvu pasaules vadošajā dokumentālo filmu festivālā IDFA (Amsterdamā). Topošā filma Mana māte – valsts solās būt emocionāli satricinošs darbs, kurš simboliski noslēgs triloģiju par ģimenes saišu būtiskumu. Filma top ar Nacionālā Kino centra atbalstu kā kopražojums starp Latvijas studiju FA Filma un Islandes studiju Republik, filmas operators ir Mārcis Slavinskis. Filma uz ekrāniem gaidāma 2020. gadā.