2020. gada decembrī Austrālijā aprāvusies kinorežisora Olafa Okonova dzīve (13.04.1973 – 07.12.2020), atstājot Latvijas kultūras dzīvē nozīmīgas pēdas dažādās jomās – gan kino un video-mākslā, gan mūzikā un pasākumu producēšanā.
Olafa Okonova daudzveidīgās spējas jau no agras jaunības gadiem ir bagātinājušas kultūras dzīvi visdažādākajās izpausmēs. Jau skolas laikos Franču licejā Olafs kā kinopulciņa dalībnieks aizrāvās ar filmēšanu, darbojās skolas radiomezglā un organizēja neordināras diskotēkas, iepazīstinot līdzgaitniekus ar neierastāku mūziku – Yello, Braienu Īno, Žanu Mišelu Žāru, klasisko mūziku. Daudzus gadus vēlāk Olafs producēja vienu no skaistākajiem šī gadsimta tradicionālās mūzikas albumiem – koklētājas Laimas Jansones Sidrabs. Ar šo mūziku Laima kļuva par pirmo Latvijas pārstāvi Starptautiskajā mūzikas gadatirgū Womex (2011), savukārt ieraksts iekļuva Womex gada labāko skaņu celiņu izlasē.
Tūlīt pēc skolas beigšanas Olafs sāka strādāt radio kā raidījuma Mikrofons un informatīvo raidījumu vadītājs, un nereti viņa vadītajās Rīta ziņās pilnīgi negaidīti lietišķā informācija tika papildināta ar paša sacerētām, apbrīnojami poētiskām dzejas rindām. 90. gados, Latvijas republikas atdzimšanas laikā, Olafs pievienojās Latvijas Televīzijas darbinieku rindām kā izklaidējošo raidījumu redaktors, producējot un vadot populāros raidījumus Mikrofons un Futūršoks, arī veidojot mūzikas video tālaika populārākajiem estrādes māksliniekiem.
Jau 90. gados Olafa dotības audiovizuālajā mākslā spilgti izpaudās viņa debijas video-darbā Apļi (1992), kas ieguva Grand Prix balvu Francijas-Baltijas videomākslas festivālā (1993). Olafa kinokameras redzīgā acs dažādos viņa dzīves posmos bijusi vērsta uz izciliem latviešu māksliniekiem, un jau pirmā dokumentālā īsfilma Boriss saka (2000, par gleznotāju Borisu Bērziņu) saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps kā labākā debija, bet otrā filma, poētiskā īsfilma Darbnīca laukos (2002), kurā iemūžināta mākslinieku Intas Celmiņas un Edvarda Grūbes ikdiena, tika nominēta Lielā Kristapa balvai starp labākajām dokumentālajām īsfilmām un saņēma balvu Itālijas Bergamo starptautiskajā mākslai veltīto filmu festivālā (2004). Vēlāk tapa filmas arī par Tatjanu Sutu, Džemmu Skulmi, savukārt filmā Teritorija. Vija Celmiņš (2014) Olafs pirmoreiz atklāja pasaulslavenās latviešu mākslinieces tuvplānu ārkārtīgi poētiskā un dziļi personiskā izteiksmē. Līdzās dokumentālajām filmām, kas bija galvenā Olafa izpausme kino, pēdējos gados viņš paplašināja žanru loku ar rotaļīgo ģimenes spēlfilmu un seriālu Vecā dārza noslēpums (2018).
Paralēli Olafs Okonovs īstenoja dažādus raidījumu projektus gan producentu apvienībā Hansa Media, gan Jura Podnieka studijā. Viens no raidījuma Viss Notiek kolēģiem un tuvs Olafa draugs, režisors Roberts Rubīns saka: “Olafs bija novators montāžas un režijas paņēmienu ziņā. Ilgu laiku viņš bija man piemērs,” velkot paralēles Olafa radošajai izpausmei ar Hārdija Lediņa darbību un ietekmi kultūras vidē.
Olafa Okonova ģimene, pieminot aizgājēju, raksta: „Olafs bija neordināra personība, kuru allaž vilināja viss neierastais. Viņam piemita īpaša skaistuma izjūta, kuru viņš prata saistīt ar zinātni un filozofiju. Risks, drosme, uzdrīkstēšanās būt citādam bija viņa personības zīme. Olafu ļoti vilināja ceļojumi uz eksotiskām kultūrām un vietām, pēdējo gadu viņš ar ģimeni mitinājās Austrālijā. Šajā tālajā zemē arī aprāvās viņa mūža ceļš. Viens no pēdējiem ierakstiem Olafa Facebook kontā atklāj viņa interesi par kosmiskās zondes Voyager 2 ceļojumu ārpus mūsu Saules sistēmas, kas nes jaunus zinātniskus atklājumus. Arī Olafs bija allaž ceļā, ar nerimstošu interesi izzinot šo pasauli un radot skaistumu. Tagad to turpina bērni – kinorežisors un operators Aleksandrs, otrs dēls Jēkabs, kurš, līdzīgi kā tēvs, studē žurnālistiku, un visjaunākie – Anna un Vilis, kuriem visas izvēles vēl tikai priekšā.”