82 gadu vecumā mūžībā aizgājis poētiskā kino klasiķis, vairāku Latvijas kinovēsturei būtisku filmu režisors Aivars Freimanis (8.02.1936.-24.01.2018.), kurš 2012. gadā saņēma Nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā; viņa spēlfilma “Ābols upē” (1974) iekļauta Latvijas Kultūras kanonā.
Publicēts: 24.01.2018.
Aivars Freimanis 20. gadsimta 60. gadu sākumā bija viens no jauno dokumentālistu kopas, kas pavēra Latvijas dokumentālajam kino jaunus apvāršņus, pievēršoties cilvēkam un viņa īstajai dzīvei, nevis oficiālajiem rituāliem. Kopā ar domubiedriem režisors veidojis dokumentālās filmas Gada reportāža (1965), Kuldīgas freskas (1966), Lomi (1969) un vēl citus Latvijas poētiskā stila attīstībai nozīmīgus darbus, tāpēc Aivars Freimanis ir viens no galvenajiem varoņiem dokumentālajā filmā Laika tilti (darba nosaukums Baltijas jaunais vilnis), kas top studijā VFS Films. Filmas veidošanā sadarbojas Latvijas režisore Kristīne Briede un lietuviešu vidējās paaudzes klasiķis Audrius Stonis, filma ietilpst Nacionālā Kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei un tās pirmizrāde plānota aprīļa vidū.
Aivars Freimanis uzņēmis arī spēlfilmas Ābols upē (1974), Puika (1977), Dzīvīte (1989) un citas. Dokumentālā materiālā – vecās Zaķusalas ikdienā – balstītā filma Ābols upē ir Latvijas kinomākslai gluži neierastu paņēmienu apkopojums, kas šo filmu kā līdzvērtīgu ievieto pasaules kino kontekstos, tāpēc filma iekļauta Latvijas Kultūras kanonā. Savukārt pēc Jāņa Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas veidotā spēlfilma Puika tūlīt pēc iznākšanas bija pirmais darbs, kam tika piešķirta Latvijas Kinematogrāfistu savienības jaundibinātā balva Lielais Kristaps kā gada labākajai filmai, bet 2017. gadā scenāriste Daira Āboliņa un režisore Agita Cāne-Ķīle uzņēma dokumentālo filmu Puika. Filmas arheoloģija; šāds pētījums veltīts arī filmai Ābols upē.
Kinorežisora Aivara Freimaņa detalizēta biogrāfija lasāma portālā filmas.lv ŠEIT.
Aivars Freimanis bijis scenārija autors vai līdzautors visām savām spēlfilmām, arī lielākajai daļai dokumentālo filmu, rakstījis humoristiskus stāstus un izdevis grāmatas Puikas gads (1984), Sorento stāsti (1988), Šmerļavudas stāstiņi (1994), Ūdensvīra intīmie stāstiņi (1997), Vienos ratos ar slavenībām (2012) u.c. 2017. gada nogalē iznāca viņa pēdējā grāmata – ar dokumentālista talantu sarakstīts vēsturisks romāns Katls, kas aptver plašu laika periodu kāda zvejniekciema un visas Latvijas vēsturē.