Kopš 22. janvāra Rīgā un Latvijā kinoteātru repertuārā skatāma režisora Dāvja Sīmaņa spēlfilma “Pelnu sanatorija”, kas īsā laikā izpelnījusies aktīvu mediju uzmanību dažādās formās – recenzijas, intervijas, diskusijas utt.
Dāvis Sīmanis intervijā Andai Burvei-Rozītei:
“Kad domāju par 20. gadsimta sākumu un mūsu laiku, ir redzams, ka vara visu laiku izdara neatgriezeniskus lēmumus”.
“Vēsture runā”, žurnāls IR, 14.01.2016.
Dāvis Sīmanis intervijā Ilzei Auzānei:
“Tā ir atsauce ne tikai uz mani kā autoru, kurš vācu kara ārstā Ulrihā daļēji redz sevi, bet arī uz mūsu laiku cilvēku, kurš telefonu un datoru ielenkumā veidojas par eskeipistu un kura komunikācijas saites ar pasauli kļūst arvien vārgākas, jo viņš dzīvo mediju fantomu varā un arvien vairāk attālinās no citiem cilvēkiem.”
“Ir svarīgi sarunāties, lai viena cilvēka doma turpinās otrā”, Kultūras Diena, 21.01.2016.
Kristīne Simsone, žurnāls IR:
“Lai iedrošinātu tos, kuri vairās no kinopieredzes, kas nekulminē Stīvena Spīlberga filmām raksturīgajā eksaltācijā, jāteic, ka arī Sīmaņa filmai cēluma un cildenuma netrūkst, tas ir ievērpts emocionāli tumšās un psiholoģiski komplicētās toņkārtās.”
“Laikmeta izdedži“, 21.01.2016.
Kristīne Matīsa, Kultūras Diena:
“Ir jārespektē un jāizmanto iespēja sastapties ar režisoru, kurš ciena skatītāju un nepiedāvā viņam atraktīvas un lētas ledenītes “pret visām kaitēm”, toties atgādina visādas nejaukas lietas par cilvēku kā varmācīgāko no dzīvniekiem. Skaidrs, ka nav diez cik patīkami un komfortabli. Toties veselīgi.”
“Aiz simboliskās robežas“, 21.01.2016.
Viktors Freibergs, Kino Raksti:
“Kino nav pakļaujams obligātai prasībai sniegt skatītājam mierinājumu, daudz svarīgāks ir mākslas izraisīts šoks, kas satricina mūsu pārliecību par pašsvarīgumu un ļauj atbrīvoties no sīkumainības glorificēšanas ikdienas dzīvē.”
“Savādas impresijas“, 22.01.2016.
Ieva Viese, Kino Raksti:
“Apzināti veidots pretstraumes kino ir nozīmīgs mākslas artefakts. Jo īpaši pilnmetrāža. Tas ir paliekošs ieguldījums ne tikai kino, bet visā mākslas ainā. Tā ir nojaukta siena, kas traucējusi ceļā uz brīvību.”
“Smiekli un ciešanas, kas soļo avangardā“, 24.01.2016.
Ivars Ījabs, Satori:
“Iespējams, pilnai izpratnei filmu vajadzētu skatīties atkārtoti – tās samērīgais ritms un lieliskā vizualitāte šādu iespēju palielina.”
“Pelni bez dimantiem“, 25.01.2016.
Pauls Bankovskis, Satori:
“Jau pēc pirmajām filmas ainām man šķita, ka te ir darīšana ar kino, kurā verbāls teksts kā saziņas vai saprašanās līdzeklis ir mērķtiecīgi un totāli izskausts. (..) Kino taču ir ar attēliem izstāstīts stāsts, Dāvim Sīmanim kā kinovēstures pazinējam un mācībspēkam Kultūras akadēmijā tas droši vien ir pašsaprotami. Un, būsim godīgi, verbālajai valodai arī daudzās citās jomās jau sen nav nekādas lielas nozīmes.”
“Vārdi, pelni un laikmeta gars“, 25.01.2016.
Zane Balčus, Kultūrzīmes:
“Zēna glābšana, pieradināšana no jauna pie cilvēciskām emocijām kļūst par glābiņu arī Ulriham, lai traģiskajos, nestabilajos un nedrošajos kara apstākļos saskatītu iespēju jēgpilnai rīcībai.” “
Cilvēks / sanatorija / karš“, 26.01.2016.
Arturs Zavgorodnijs, Kino Raksti:
“Tie ir linčiskas kinematogrāfijas pamatelementi: aizraušanās ar sabiedrības un baisas vides murgainajiem noslēpumiem, deformēti tēli, polarizētas pasaules, nežēlība, bagātīgs nospiedošu krāsu un skaņu izmantojums, interese par tuvplāniem. Viņa kino – tas ir atsevišķs, neizskaidrojams un neaptverams Visums.”
“Nepanesamais esības smagums“, 26.01.2016.
Alise Zariņa, Kino Raksti:
“Galēja kadra estetizēšana, to palēninot un attēlam piešķirot cinisku, šausminošu skaistumu, vienmēr vieš skatītājā daudz nekomfortablāku sajūtu, nekā tad, ja viņam ļauj līdzciest.”
“Versija. Pelnu sanatorija“, 27.01.2016.
Agnese Cīrule intervijā Ilmāram Šlāpinam:
“Runājot par iespējām un variācijām, kādas varētu iznākt galarezultātā, man šķiet, ka šim režisoram piemīt brīnišķīga spēja nelīst aktierim dvēselē, ja tā var teikt. Kad man bija jāveido šī loma, es ļāvos diskusijām ar Ulrihu, bet režisors noteica, cik lielā temperatūrā tam ir jābūt.”
“Man, protams, patiktu tikai un vienīgi filmēties”, Satori, 27.01.2016.
Ulrihs Matess intervijā Elīnai Gulbei:
“Filma ir pilna mājieniem, kāda bijusi mana varoņa dzīve. Savā ziņā viņš vienkārši ienāk filmā un pēc tam pazūd. Tur nav viņa biogrāfijas, tikai sajūta par šo cilvēku, kā smarža. Tas man patīk.”
“Runāšana padara lietas pārāk skaidras”, SestDiena, 29.01.2016.
Inga Pērkone, Kino Raksti:
“Filmas sarežģītās, rūpīgi būvētās dramaturģiskās struktūras uztvere iespējama tikai daudzkārtējā lasījumā; tad atklājas gan detaļas, gan veselums, iezīmējas darba ārējās kultūras saiknes.”
“Izraidītie“, 1.02.2016.
Vēsturnieks Kaspars Zellis:
“Austrumeiropas kolektīvā atmiņa Pirmo pasaules karu vienmēr saista ar brīvību. Gan poļiem, gan lietuviešiem vai igauņiem, viņiem visiem Pirmais pasaules karš ir forša lieta, jo noved pie brīvības. Rezultātā arī mākslas darbos, kur parādās Pirmā pasaules kara motīvi, pāri visam ir varonība, bet kara ciešanas pazūd. Šajā ziņā Dāvja filma ir Rietumeiropas kolektīvajai atmiņai raksturīgajā stilā, jo akcentē ciešanu un bezjēdzības tēmu. Tādā ziņā tā ir novitāte.”
“”Pelnu sanatorija” un vēsturiskais kino” (diskusija), Satori, 1.02.2016. Diskusijā piedalās kinozinātniece Daira Āboliņa, vēsturnieks Kaspars Zellis, režisors Valters Sīlis, politoloģe Iveta Kažoka, dzejnieks un kinokritiķis Aivars Madris, diskusiju vada Ilmārs Šlāpins