Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps nu jau tradicionāli tiek pasniegta balva par mūža ieguldījumu latviešu kinomākslā. To saņem izcilas personības, kuru nopelni Latvijas kinovēsturē ierakstīti zelta burtiem. 1998. gadā šo balvu saņēma aktieris Eduards Pāvuls, 2000. gadā – leļļu filmu režisors Arnolds Burovs, 2001. gadā – dokumentālo filmu režisors Hercs Franks, 2003. gadā – aktrise Elza Radziņa, 2005. gadā – režisors Rolands Kalniņš.
Neaizmirstot Vijas Artmanes skaisto darba mūžu uz teātra skatuves, tomēr jāatzīst, ka visplašāko tautas mīlestību ne tikai Latvijā, bet visā toreizējā Padomju Savienībā un arī aiz tās robežām viņa iekarojusi tieši kā kinoaktrise. Filmēties Vija Artmane sāka tikai 27 gadu vecumā, kad Dailes teātrī jau pavadīti seši gadi un nospēlētas daudzas skaistas lomas ar leģendāro Džuljetu kā pirmo virsotni. Tieši šī loma, ko kinožurnālā Māksla 1953.gadā iefilmēja operators Vadims Mass, kļuva par pirmo Artmanes parādīšanos uz kinoekrāna, un tieši šo fragmentu režisors Rolands Kalniņš 1980.gadā iekļāva savā filmā Saruna ar karalieni, ko demonstrē „Lielā Kristapa” preses konferences ietvaros.
1956.gadā Vija Artmane filmējas savā pirmajā kinolomā – viņa ir kapteiņa Sproģa sieva Ruta režisora E.Penclina filmā Pēc vētras. Filma nebija pārāk veiksmīga un gandrīz jau nomāca jaunajai aktrisei jebkuru vēlēšanos turpmāk filmēties, taču laimīgā kārtā režisors Pāvels Armands pierunāja viņu uz Daces lomu filmā Kā gulbji balti padebeši iet (1956), un to Artmane joprojām atzīst par vienu no mīļākajām pašas lomām. Tā aizsākās Vijas Artmanes izcilo kinolomu virtene, kur spožā rindā virknējas visdažādākie tēli no dramatiska piesātinājuma līdz komiskai raksturlomai – Kristīne (Leonīda Leimaņa Purva bridējs, 1966), Liena (Voldemāra Pūces Mērnieku laiki, 1968), leitnante Gita / vecā Kņopiene (Ērika Lāča Dāvana vientuļai sievietei, 1973), Anna (Jāņa Streiča Svešās kaislības, 1983), nabagmājas komendante (Vara Braslas Emīla nedarbi, 1986) un daudzas citas, kopā vairāk nekā 30 kinolomu ar simbolisko Džūliju Lamberti Jāņa Streiča filmā Teātris (1978) kā pelnīti skaistu vaiņagojumu šai plejādei.
Vērienīga bija arī Artmanes kinokarjera citu padomju republiku filmās, vislielāko popularitāti viņai atnesa trīs lomas – Soņa Ļenfiļm studijas režisora Mihaila Jeršova filmā Dzimtas asinis (1964), Ona lietuviešu režisora Vītauta Žalakeviča filmā Neviens negribēja mirt (1966) un Ļisovska Sverdlovskas studijas filmā Garā stiprie (1966). Arī pagaidām jaunākā Vijas Artmanes kinoloma tapusi ārpus Latvijas – tā ir Regīna Arkadjevna krievu seriālā par Nastju Kamensku (Spēle svešā laukumā, 2000).
Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps 2007 noslēguma ceremonijā
Vija Artmane saņems balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā un Hipotēku bankas dāvātu naudas prēmiju; festivāla ietvaros Rīgas Kinomuzejā tiks demonstrēta viņas filmu retrospekcija, bet kinoteātrī Rīga tiks sarīkots goda speciālseanss, kad visi kopā svinīgā gaisotnē noskatīsimies vienu no retāk redzētajām, bet tāpēc ne mazāk spožajām latviešu filmām ar Vijas Artmanes piedalīšanos.
Vēl viena nianse – simboliskā kārtā tieši šāgada festivālā ar lomu režisora Viestura Kairiša filmā Tumšie brieži kinoaktiera profesijā debitē Vijas Artmanes dēls Kaspars Dimiters.
Publicēts: 10.09.2007.