Nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps” par mūža ieguldījumu kinomākslā saņems režisors, scenārists, producents, pasniedzējs un jauno kinomākslas talantu mentors Pēteris Krilovs, kura radošā darbība aptver gan kino, gan teātra jomu. Apbalvojumu pasniegs “Lielā Kristapa” noslēguma ceremonijā 4. februārī Dailes teātrī.
Pēteris Krilovs ir teātra un kino profesionālis, ievērojams pedagogs un radošs līderis, kura ieguldījums Latvijas kultūras attīstībā ir nenovērtējams. Kinorežisora Pētera Krilova darbi piedāvā dziļu, personīgu un intelektuāli izaicinošu skatījumu uz sabiedrību, vēsturi un cilvēka dabu. Viņš bieži izmanto eksperimentālas kinovalodas formas, lai izceltu emocionālos stāvokļus un iekšējo spriedzi, tādējādi radot spēcīgu noskaņu un dziļu vizuālu pieredzi. Krilova filmas mudina skatītājus reflektēt par pasauli, kurā dzīvojam, un pārdomāt jautājumus par dzīves jēgu un tās nozīmi.
Pēteris Krilovs par balvas saņemšanu saka: ” Jūtos ļoti pagodināts par šo novērtējumu, tomēr uzskatu, ka balva man ir piešķirta par agru, jo man vēl tik daudz nepabeigtu darbu un ieceru. Domāju, ka pirmkārt esmu labs pedagogs, jo par saviem skolniekiem es parakstos un gādāju arī pēc studiju pabeigšanas. Tā jau ir tāda īpaša veida lepošanās, kas var turpināties ilgi līdz pat manam fiziskajam galam.
Kad Atmodas pirmajos gados Rīgas kinostudija sabruka, sāku strādāt kā pedagogs un arī teātrī – galvenokārt tāpēc, lai maniem audzēkņiem pēc studiju beigām būtu papildu prakse teātrī. Bet, pateicoties savai pamatizglītībai kinomākslā, uz skatuves taisīju kino. Varētu teikt, ka kino man ir kā sieva, bet teātris kā mīļākā – un, kā daudzi liderīgi veči, mentāli es tomēr mīlu sievu, jo ļoti daudzas manas izrādes scenogrāfijā ir diezgan kinematogrāfiskas. Teātra kritiķi man sākumā teica, ka izrādes veidoju kinematogrāfiski, es par to dusmojos, bet tas savā ziņā bija taisnība. Turklāt 90. gados latviešu kinoscenāriji bija briesmīgi naivi, savukārt man bija iespēja uz skatuves strādāt ar pasaules līmeņa literatūru. Kino vienmēr ir paternālistisks pret savu nāciju, un dzimtenē tiek atbilstoši vērtēts. "
Pēteris Krilovs dzimis 1949. gadā Rīgā. 1966. gadā pabeidzis Rīgas 47. vidusskolu, līdz 1969. gadam strādājis par rekvizitoru un režisora asistentu Rīgas kinostudijā, tad iestājies tolaik prestižajā Valsts Vissavienības Kinematogrāfijas institūtā Maskavā un 1975. gadā to absolvējis, iegūstot plašas zināšanas un prasmes kinorežijā. No 1975. līdz 1990. gadam strādājis Rīgas kinostudijā par dokumentālo un aktierfilmu režisoru. 1977. gadā debitējis ar filmu Un rasas lāses rītausmā, pēc kuras sekoja nākamās spēlfilmas un kinožurnāli.
Pēteris Krilovs bija viens no pirmajiem režisoriem, kurš uzsāka darbu jaunizveidotajā Rīgas Videocentrā, kad kinoražošanā sākās jaunais laikmets. Tur tapa vairākas videofilmas – Vecrīga uz iekšu, Vecrīga uz āru (1990), Tēvzemei un brīvībai (1990) u. c.
Režisora filmogrāfijā ir vairāk nekā divdesmit dažādas filmas, tostarp tādas, kas saņēmušas gan Lielo Kristapu, gan šīs balvas nominācijas. 1994. gadā Pēteris Krilovs kopā ar Uldi Cekuli radīja dokumentālo filmu Starp debesīm un zemi – Augšdaugava, kas tika apbalvota ar Lielo Kristapu kā labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, šādu balvu saņēma arī filma Uz spēles Latvija (2014). Vairākas Lielā Kristapa nominācijas un balvas saņēma dokumentālā filma Klucis. Nepareizais latvietis (2008), nominēta savulaik arī dokumentālā filma Dina (2005).
Pētera Krilova darbu sarakstā ir arī kultūrvēsturiskas filmas, piemēram, Rīga skatās bildes (2001) un Ledlauzis Krišjānis Valdemārs (2012), 90. gadu sabiedriski politiskās situācijas atainojums filmā Lieta „Kombināts” (2002), režisors uzņēmis arī spēles īsfilmas Maestro (1990) un Kā mēs aizgājām no mājām (1986). Pētera Krilova kontā ir arī kinolomas – Juška Dzidras Ritenbergas filmā Pats garākais salmiņš (1982), politiķis Niedre nacionālajā grāvējā Rīgas sargi (2007) un vēl dažas epizodiskas lomas.
Pētera Krilova ieguldījums kā aktiermākslas pasniedzējam un mentoram ir nenovērtējams, jo kopš 1993. gada viņš Latvijas Kultūras akadēmijā (no 1998. gada kā profesors), sniedzot zināšanas un iedvesmojot, izaicina studentus kļūt par aktīviem, domājošiem un radošiem kino un teātra profesionāļiem, kas spēj runāt ar sabiedrību mākslas valodā.
Viņš ir ievērojams kultūras dzīves organizators, 1995. gadā Daugavpils teātrī izveidoja Starptautisko jaunā teātra festivālu "Homo Novus", kuru vadīja līdz 2003. gadam. Tāpat no 1997. līdz 2003. gadam bijis Latvijas Jaunā teātra institūta direktora vietnieks. Pēteris Krilovs ir arī viens no Latvijas Jaunā teātra institūta (1998) dibinātājiem. 1992. gadā Pēteris Krilovs saņēma Latvijas Teātra darbinieku savienības Jēkaba Dubura balvu par darbu teātra pedagoģijā.
Izcilais režisors ir nozīmīgs kultūras nozares profesionālis, vairākkārt darbojies Valsts Kultūrkapitāla fonda Filmu nozares un arī Latvijas Nacionālā Kino centra spēlfilmu ekspertu komisijā, strādājis žūrijā, kas vērtēja projektus NKC programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei.
Arī operas žanrā Pētera Krilova ieguldījums ir ievērojams, režisējot izcilas izrādes Lučia di Lammermūra (1997) un Bohēma (1995), kas apliecina viņa talantu un spēju strādāt ar dažādiem mākslas veidiem un izteiksmes formām.
Pilnīga Pētera Krilova filmogrāfija un biogrāfija atrodama portālā filmas.lv ŠEIT.
No 5. februāra portālā filmas.lv pieejama Pētera Krilova filmu kolekcija.