Latvijas Kinematogrāfistu savienība aicina piedalīties sarīkojumā, kas veltīts režisora Ivara Selecka dokumentālās filmas „Gājiens ar krokodilu” (1995) 25 gadu jubilejai un arī paša autora 85 gadu jubilejai. Filmas seanss pirmdien, 23. septembrī, plkst. 18:00 kinoteātra “Splendid Palace” Mazajā zālē, ieeja brīva.
Pasākuma programmā – tikšanās ar Ivaru Selecki un viņa kolēģiem, filmas Gājiens ar krokodilu skate (1995, 90 min, 35mm, režisors un operators Ivars Seleckis, Imanta Ziedoņa scenārijs, aizkadra teksts un balss, Ivara Vīgnera mūzika, Maijas Seleckas montāža). Pasākumu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome.
Par filmu:
Cauri Kurzemei, Latvijas rietumu novadam, brauc zirgu pajūgs. Četras sievietes jau gados ved iespaidīgu krokodila skulptūru, lai uzstādītu pieminekli savam skolas biedram Arvīdam Blūmentālam uz viņa kādreizējās zemnieku sētas drupām. Ir pagājuši 50 gadi, kopš šeit, vēsturiskajā Kurzemes cietoksnī, kapitulēja vācu armija, bet tikai tagad Latviju beidzot atstājis krievu karaspēks. Tauta izpostīta, izklīdināta pa visu pasauli.
Bijušais Kurzemes cīņu dalībnieks leģionārs Arvīds Blūmentāls tagad ir krokodilu mednieks Austrālijā, pasaules TV reportāžās saukts par „Crocodile’ Harry” un klīst leģenda, ka viņš kļuvis par prototipu piedzīvojumu filmas Krokodilu Dandijs / Crocodile Dundee (1986) galvenajam varonim.
Vedot pieminekli cauri Kurzemei, mijas šodienas un atmiņu ainas, ceļā satikto cilvēku likteņi un Krokodilu Harija pārdomas viņa eksotiskajā mītnē Austrālijas tuksnesī. Tiek uzspridzināts padomju armijas lokators Skrundā, pāri kritušo karavīru kapiem iet Austrumu – Rietumu naftas ceļš. Vai beidzot karš beidzies arī Latvijā?
Tā ir filma par tautas pastāvēšanas rūpēm, par atkal saņemšanos, ko prasa vēsture. Filmu caurvij dziesma Balta roze nozied dārza malā – par karavīru meiteņu mīlestību, kurai nebija lemts piepildīties….
Ivars Seleckis ir viens no spilgtākajiem latviešu kino dokumentālistiem un ierindojies dzīvo klasiķu kārtā. Viņa filmas ir augsti novērtētas starptautiskos kino festivālos un ieguvušas pasaulē nozīmīgākās dokumentālā kino balvas, arī Eiropas Kino akadēmijas balvu Felikss 1990. gadā – par Eiropas labāko dokumentālo filmu tika atzīta Selecka filma Šķērsiela (1988).
Ivars Seleckis dzimis Rīgā, 1934. gada 22. septembrī, 1958. gadā sācis strādāt Rīgas kinostudijā. 1966. gadā ieguvis Vissavienības Valsts Kinematogrāfijas institūta diplomu kinooperatora specialitātē. Paralēli studijām bijis operators filmām Krasts (1963), Ceļa maize (1963), Gada reportāža (1965), kurās iezīmējas viņa avangardiskais rokraksts, laužot līdzšinējo dokumentālā kino tradīciju. Šis laiks raksturīgs ar jaunām vēsmām kino veidošanas principos, vēlāk kinokritiķi noformulē, ka dzimusi Rīgas poētiskā dokumentālā kino skola, kas guva plašu starptautisku rezonansi, un Ivars Seleckis neapšaubāmi ir viens no šī stila veidotājiem.
1970. gadā top filma Valmieras meitenes, ar kuru Ivars Seleckis uzsāk jaunu loku savā radošajā mūžā – šai un turpmākajām savām filmām viņš ir gan operators, gan režisors. Filma izpelnās plašu sabiedrisku interesi un iezīmē viņa galveno tematiku – asu sociālu jautājumu aktualizācija un drosmīgs sabiedrības norišu pētījums. To var redzēt par kases grāvēju kļuvušajā filmā Sieviete, kuru gaida? (1978) un arī citās – Slāpju spogulis (1976), Meklēju vīrieti (1983), Šķērsielas triloģijā (1988-1999-2013), Zolitūde (1990), Nāc lejā, bālais mēnes! (1994), Sāļā dzīve (1998), Zem ozola kuplajiem zariem (2007) un citās. Nozīmīgas ir arī izcilu kultūras darbinieku portretfilmas – Maestro bez frakas (Raimonds Pauls, 1985), Sieviete starp diviem romāniem (Regīna Ezera, 1984), Operdziedātāja uz skrituļslidām (Elīna Garanča, 2002) un citas.
Ivars Seleckis ir arī trīs spēlfilmu operators inscenētājs – Ulda Brauna Motociklu vasara (1975), Imanta Krenberga Zobena ēnā (1976) un Īsa pamācība mīlēšanā (1982). Filmām raksturīga īpaša kameras plastika un pārliecinošs vizuālais stils, kas apliecina meistara talantu.
Nacionālā Kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei Ivars Seleckis studijā Mistrus Media izveidoja pilnmetrāžas dokumentālo filmu Turpinājums (2018), kas plānota kā pirmā daļa no ilgtermiņa kinovērojuma par pieciem Latvijā dzimušiem bērniem. Filmu cikla mērķis ir atgriezties pie pirmās filmas varoņiem ik pēc septiņiem gadiem un dokumentēt viņu dzīves gājumu līdzi laikam. Turpinājums pārstāvēja Latviju prestižajā sacensībā par ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars nomināciju un daudzos starptautiskos festivālos.
Arī šobrīd Meistars savā cienījamā vecumā turpina aktīvi strādāt – top jauna filma par Latgali, kurai vēlam veiksmi un izdošanos, bet Ivaram Seleckim – stipru veselību, sparu un dzīvesprieku!
Latvijas Kinematogrāfistu savienība