Kinoteātrī “Splendid Palace” 4. aprīlī pirmizrādi piedzīvoja filmu studijā “Mistrus Media” veidotā režisora Dāvja Sīmaņa filma “Marijas klusums” – vēsturiska drāma, kas vēsta par aktrises Marijas Leiko dzīves pēdējiem gadiem, kad viņa dodas uz Padomju Savienību, lai rūpētos par mazmeitu, un kļūst par Staļina iniciētās latviešu iznīcināšanas akcijas liecinieci un upuri.
“Man ir bijis tas gods strādāt ar izcilāko filmēšanas grupu, kas filmas labad atdeva dvēseli un pašaizliedzīgi palīdzēja tai tapt, – par to būšu mūžam pateicīgs! Sākotnēji bija iecere veidot vēsturisku filmu, bet šis stāsts dīvainā un traģiskā veidā sakrīt ar mūsdienām. Teju katram, skatoties šo filmu, būs iespēja ieraudzīt pavedienus, kas saista vēsturi un tagadni, un sajust pēcgaršu – nedrīkst ļauties nogurumam, kas bieži vien mūs pārņem saistībā ar karu Ukrainā,” norāda filmas režisors Dāvis Sīmanis.
Filma bija iekļauta 74. Starptautiskā Berlīnes kinofestivāla Foruma programmā, kuras veidotāji norāda – Marijas klusums ir vēsturiski precīza un vienlaikus politiski aktuāla filma, sava veida brīdinājuma šāviens tam, kādas sekas var izraisīt autoritāro režīmu terors.
“Berlīnes festivāls bija ļoti nozīmīgs notikums Latvijas filmu nozarei, jo pēc ilga pārtraukuma Latvijas filma tika atlasīta konkursa skatei, un tas bija priekpilns, saviļņojošs un emocionāls piedzīvojums, kad tā ieguva prestižo Ekumēniskās žūrijas balvu. Tas bija mirklis, kad filma piedzima starptautiski un Dāvis Sīmanis kļuva par Latvijas režisoru, kurš sniedzis visvairāk interviju starptautiskajai presei. Jāatzīmē, ka Berlīnes festivāla norises laikā gāja bojā Aleksejs Navaļnijs, un tas bija brīdis, kurā filmas stāsts traģiski rezonēja ar mūsdienām. Marija Leiko, kas karjeru īstenoja Vācijā 20. gadsimta 20. gados, tika samalta totalitārajā valsts mašinērijā, līdzīgi kā Aleksejs Navaļnijs. Filma ir spilgts mākslas darbs, un operatora Andreja Rudzāta kamera savā veidā palīdz akumulēt melnbaltā kino estētiku,” atzīst Nacionālā kino centra direktore Dita Rietuma.
Mariju Leiko atveido aktrise Olga Šepicka, kura iepriekš bijusi Jaunatnes teātra aktrise, filmējusies Jāņa Streiča filmā Carmen Horrendum (1988), Jevgēņija Paškēviča filmās Cilvēka dienas (1991) un Golfa straume zem leduskalna (2012). Augsta ranga PSRS nomenklatūras darbinieku Jēkabu Petersu atveido Artūrs Skrastiņš, PSRS drošības dienesta darbinieku, vienu no Staļina represiju organizētājiem Leonīdu Zakovski – Ģirts Ķesteris, režisori Annu Lācis – Inese Kučinska, bet Maskavas teātra Skatuve dibinātāju, režisoru Osvaldu Glāznieku – Vilis Daudziņš.
Scenārijs balstīts reālos vēsturiskos notikumos, atspoguļojot Staļina realizētās nacionālās operācijas Krievijā, kas vērsās pret dažādu tautību cilvēkiem, nogalinot līdz pat miljonam cilvēku. Galvenās varones prototips Marija Leiko, kura 30. gadu vidū nonāca Maskavā un sāka strādāt latviešu teātrī Skatuve, bija pazīstama vācu mēmā kino aktrise, kas filmējusies vairāk nekā 30 filmās un 20.–30. gados strādājusi slavenajā Maksa Reinharta teātra trupā Vācijā.
“Mēs esam pateicīgi filmas komandai, kopproducentiem Lietuvā un atbalstītājiem, kas vairāku gadu garumā palīdzēja veidot filmu Marijas klusums. Pie tās sākām strādāt vēl tad, kad karš Eiropā nebija sācies, bet tad filma par sarkano teroru 1937. gada Krievijā no stāsta par mazzināmu latviešu vēstures lappusi kļuva par starptautiski ievērotu darbu, gandrīz vai par ieroci hibrīdkarā. Mēs ceram, ka tā mudinās skatītājus domāt par vēsturi un šī brīža notikumiem,” uzsver Gints Grūbe, viens no filmas producentiem.
Filmas radošajā komandā ir režisors Dāvis Sīmanis, operators Andrejs Rudzāts, scenārija autori Dāvis Sīmanis, Magali Negroni un Tabita Rudzāte, māksliniece Kristīne Jurjāne, grima māksliniece Beate Rjabovska, komponisti Pauļus Kilbausks un Justs Štars, montāžas režisore Ieva Veiverīte, izpildproducente Ilze Krūmiņliepa, producenti Gints Grūbe un Inese Boka-Grūbe. Kinolente veidota Latvijas filmu studijā Mistrus Media kopprodukcijā ar Lietuvas kompāniju Broom Films.
“Filma iedarbojās ārkārtīgi spēcīgi. Man, godīgi sakot, iepriekš nav tā bijis. Skatoties kino par šādu tēmu, manī parasti nostrādā atsvešinājums vai aizsardzības mehānisms, bet šis nebija tas gadījums,” atzīst aktrise Ilze Ķuzule-Skrastiņa
“Filma aizskar ļoti dziļi. Stāsts par Staļina laika bezizeju un bezcerību ar totalitārisma ārkārtīgo ļaunumu – tas ir mūsdienīgi un sasaucas ar šodien notiekošo. Tas, ka mūsdienās kaut kas tāds var atkārtoties, ir pilnīgi neticami. Izcila Marijas Leiko tēlotāja, arī vizuāli ļoti skaista filma,” novērtē teātra režisore Māra Ķimele.
“Biju Olgas Šepickas skolotājs, viņa bija studente un pēc tam aktrise Jaunatnes teātrī. Esmu lepns par to, kā viņa spēlē šajā filmā. Zinu Marijas Leiko stāstu un zinu arī daudzus cilvēkus, kuri viņu bija pazinuši. Olga spēlēja ļoti pārliecinoši,” tā režisors Ādolfs Šapiro.
“Filmas spēks ir tajā, ka viss ir panākts ar mākslinieciskiem līdzekļiem. Šī filma nav kaut kādā veidā informatīva, kas skatītāju caur tekstiem informē, kā bija, bet ar aktierspēli, ar noskaņu, ar to, kā tas ir uzfilmēts, kā inscenēts, tiek radīta laikmeta sajūta – kāds bija tas laiks un cik tas bija baiss. Jā, man Marijas Leiko stāsts bija zināms, biju interesējusies. Filma ir apbrīnojama – tajā ietverts īss periods, bet sajūta tāda, ka tiek atklāts vesels laikmets. Tas ir Maskavas latviešu stāsts 1937.–1938. gadā un Lielā terora stāsts,” tā režisore Kristīne Želve.
Filmas tapšanu atbalstījis Nacionālais Kino centrs, Lietuvas Nacionālais Kino centrs, Latvijas Televīzija, LMT, Tet un Valsts kultūrkapitāla fonds. Pēc Berlīnes filma jau piedzīvojusi arī Lietuvas pirmizrādi starptautiskajā kinofestivālā Viļņas pavasaris. Latvijā filma skatāma kinoteātros no 5. aprīļa.