Laila Pakalniņa

Laila Pakalniņa (1962) ir viena no šobrīd pazīstamākajām latviešu kinorežisorēm; kino sākusi darboties 80. gadu beigās pēc Maskavas Universitātes Žurnālistikas fakultātes un Maskavas kinoinstitūta absolvēšanas. Pakalniņas pirmās melnbaltās īsfilmas Veļa (1991), Prāmis (1994) un Pasts (1995) apliecināja spilgtu autorkino rokrakstu, interpretējot dokumentālo vidi, to piesātinot ar skaudru, askētisku poētismu, tādējādi radot jaunu paradigmu latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīcijai, novatoriski izmantojot dabas skaņu partitūru (skaņu režisors Anrijs Krenbergs) un melnbaltās fotogrāfijas estētiskos principus (operators Gints Bērziņš). 1996. gadā šīs filmas tika iekļautas Kannu starptautiskā kinofestivāla programmā Un Certain Regard un saņēma starptautiskās kinokritiķu asociācijas FIPRESCI balvu.
Lailas Pakalniņas debija spēlfilmas kategorijā Kurpe (1998) ļāva režisorei vēlreiz atgriezties Kannu festivāla programmā Un Certain Regard, demonstrējot 50. gadu Padomijas sadzīves un politiskās situācijas absurda elementus, asprātīgi savienojot tos ar motīviem no bērnības pasakas par Pelnrušķīti. Arī vēlākajos gados Lailas Pakalniņas filmas izrādītas un godalgotas starptautiskajos un nacionālajos filmu festivālos, Eiropas Kinoakadēmijas balvai savulaik nominētas Leiputrija (2004, labākā dokumentālā filma) un Uguns (2008, labākā īsfilma). Līdz šim Laila Pakalniņa uzņēmusi vairāk nekā 30 filmas, un nu jau pienākuši laiki, kad pasaules festivālos tiek demonstrētas Pakalniņas filmu retrospektīvas, režisore vada meistarklases un strādā dažādu festivālu žūrijās.
2014. gadā Laila Pakalniņa uzsākusi darbu pie vērienīgas starptautiska kopražojuma spēlfilmas Ausma. Augustā un septembrī Latvijā un Polijā notika jaunā projekta filmēšana, to realizē starptautiska radošā komanda.

Laila Pakalnina_Ausma_2014

Filmas darbība risinās Padomju Savienībā, kuras sastāvā tolaik bija Latvija; darbības laiks ir vispārināts – padomju ideoloģijas apogeja, 20. gadsimta 50. – 70. gadi. Īstās un iedomātās vērtībās apjukusi pasaule, kas pakļaujas politiskam diktātam un manipulācijām; pieaugušie un arī bērni zaudē orientierus itin visam savā dzīvē, tāpēc puika, pionieris Jānis, cēlas idejas vārdā nodod savu tēvu, “tautas ienaidnieku”, kurš neatbalsta jaunās dzīves principus. Un tēvs pavērš ieroci pret miesīgu dēlu… Sižeta meti, kas atrodami jau grieķu mītos, padomju totalitārisma laikā piedzīvo konkrētu, satriecošu un ideoloģijā glorificētu realizāciju.
Laila Pakalniņa, izmantojot garus, iekšēji ritmizētus kadrus, jau filmēšanas laukumā spēj uzburt baisu, mazliet sirreālu un apokaliptisku atmosfēru. Filma būs melnbalta. Augustā, kad Latvijā sāk ziedēt labība un dabā dominē zeltaini rūsganie toņi, filmas uzņemšanas laukumā uzvar – pelēkais (neievērojot dedzinoši sarkanos kaklautus un neticami baltos kreklus…).
Padomju dzīves zīmes filmā būs stilizētas, kaut reālistiskas. Jūsmīgi optimistiski un neirotiski, sevi pazaudējuši un neaatraduši cilvēki filmas materiālā parādās kā unificēta kolektīva masa. Kaut arī šis ir salīdzinoši nesens Latvijas vēstures posms, māksliniekam Jurģim Krāsonam nebija viegli filmas vajadzībām radīt tā laika dzīves ainas un atrast autentiskos sadzīves priekšmetus,. Cilvēki nav saglabājuši ne stikla piena pudeles, ne vecos gumijniekus, par sarkanajiem kaklautiem un nozīmītēm nerunājot – tos nācies speciāli filmas vajadzībām taisīt no jauna. Taču vairākām paaudzēm tās ir vēl dzīvas atmiņas, bet pasaule dzīvo jauna totalitārisma draudu atmosfērā…

Intervija ar Lailu Pakalniņu

Kā dzima ideja pārcelt padomjlaika tēva un dēla drāmu uz Latviju?
Vēl studējot Maskavas kinoinstitūtā, es izlasīju Aleksandra Ržeševska scenāriju Bežin lug / Tērču pļava režisora Sergeja Eizenšteina tā arī nekad neuzņemtajai filmai, un jau tolaik man likās, ka tas noteikti ir filmas vērts. Tajā pašā laikā es sapratu, ka tas nav domāts man – tas ir krievu stāsts, un krieviem pašiem jātaisa filmas par savu valsti, jāspēj par to smieties un raudāt. Turklāt es tolaik biju pārliecināta dokumentālā kino režisore un mācījos dokumentālā kino nodaļā.
Savā pirmajā Kannu kinofestivālā, vakariņās, kur runājām par visādām trakām kino idejām, es izstāstīju režisoram Maikam Lī, ka gribētu uzņemt filmu pēc Eizenšteina scenārija, un viņam likās, ka tā ir ļoti forša ideja. Bet tad man bija citas savas filmas, es pie tā nepieķēros un šī ideja palika. Taču pavisam nesen, veidojot filmu Picas (2012), šī ideja pēkšņi atgriezās, apmetot kūleni ar atklāsmi, ka man taču nav jātaisa filma Krievijā un par Krieviju. Stāsta darbība ir pārnesama uz Latviju, tāpat kā uz jebkuru citu valsti, kura ir piedzīvojusi totalitārismu. Tāpat kā mana filma Kurpe bija balstīta pasakā par Pelnrušķīti, Ausma ir balstīta pasakā par pionieri varoni-nodevēju Pavļiku Morozovu (sauksim viņu tā, lai gan filmā puikam ir latviešu vārds Jānis).
Viens citāts manā filmā būs arī kā sveiciens Sergejam Eizenšteinam, turklāt kadrējumos mēs izmantosim tālaika propagandas filmu paņēmienus, Eizenšteina laika zemos rakursus, to savienojot ar mūsdienu kino valodu, kas tajā laikā bija neiespējami arī tehnoloģiju dēļ.
Vai tev ir kāda traumatiska emocionāla bērnības pieredze no šī laika?
Tas nav tik tieši saistīts ar mani personiski. Nav nodarīts pāri kādam vienam, tas ir nodarīts daudziem – visai latviešu tautai, vairākām paaudzēm ir traumatiska pieredze no šī laika. Jo diemžēl cilvēks jau neizvēlas laiku, kurā dzīvot.
Bet es negribu meklēt ienaidnieku, jo ļoti bieži pie savas dzīves izvēlēm cilvēki ir vainīgi paši. Sistēma nedarbojas, ja cilvēki to neatbalsta no iekšpuses. Mehānisms strādā, ja cilvēki nepretojas. Filma ir par mehānismu un skrūvītēm. Filmā no vēsturiskās taisnības viedokļa nav pozitīvo varoņu, arī tie, kas ir pret sistēmu, manā filmā nav pozitīvie. Viņi ir cilvēciski vāji. Apjukuši.
Galvenos varoņus tēlos profesionāli latviešu aktieri, kas šos tēlus cilvēciskos…
Protams. Viņiem būs raksturi, faktūra… Šajā filmā ir daudz labu aktieru. Katrā filmā tu kaut ko mācies kā režisors. Un šī filma, kaut arī nebūs atrauta no tā, kā esmu strādājusi līdz šim, man pašai parāda manu nākamo filmu virzienu – aktieri kā ļoti būtisks filmas elements. Un mums bija arī lieli masu skati, kuros tika iesaistīti vietējie cilvēki. Viņi tik lieliski un aizrautīgi iejutās mūsu spēlē, tas bija tik iedvesmojoši!
Vai tu esi gatava definēt filmas žanru?
Ironiskā traģēdija vai traģiskā ironija. Nekādā gadījumā ne traģikomēdija. Bet humors filmā būs – lai arī dzīvē ir tik daudz dramatisma, pa vidu ir tik daudz smieklīgā!

Daira Āboliņa