Juris Kursietis

Režisors Juris Kursietis spēles kino žanrā sevi piesaka pārliecinoši — viņa emocionāli uzlādētā debijas drāma Modris (2014, Latvija / Grieķija / Vācija) ir patiess Eiropas mēroga tour de force, kas jaudīgi iemūžina gan trauslo un atbildīgo audzināšanas procesu, gan savstarpējās saskarsmes plaisas sabiedrībā.

Lielbritānijā, Northern Media School režiju apguvušais Juris Kursietis, kurš līdz šim galvenokārt uzņēmis dokumentālo kino, savā debijas spēlfilmā pārsteidz ar trāpīgu un meistarīgu kinovalodas pielietojumu, vēstot titulvaroņa smeldzīgo stāstu. Septiņpadsmit (filmas gaitā astoņpadsmit) gadus vecais Modris dzīvo divatā ar mammu — no dzīves nedienām un cīņas par iztikšanu nogurdinātu vientuļo māti, kura ar azartspēlēs ielaidušos pusaugu dēlu vairs nespēj rast kopīgu valodu. Savukārt Modris, nesaprasts ne mājās, ne skolā, alkst atrast savu tēvu un aizmirstas atkarībā no spēļu automātiem. Atkarības vadīts, viņš ziemas spelgonī ieķīlā lombardā no dzīvokļa paņemto sildītāju. Šis ir neatgriezenisks lūzuma punkts Kursieša filmas komplicēto attiecību un neatbildēto jautājumu virknē – māte, vēlēdamās dēlam sagādāt pamatīgu mācībstundu, viņu aukstasinīgi nodod policijai par zādzību.

Uzticīgs reālismam
Poļu kinooperators Bogumils Godfrejovs (viņš strādājis, piemēram, Oskara balvai nominētajā Slavomira Fabicka īsfilmā Meska sprawa / A Man Thing, 2001) ar līganu kameru kā kluss sekotājs reālistiski vēro jaunieša gaitas un neskaitāmos klupienus. Skarbo īstenības un ikdienišķuma sajūtu papildina padomju arhitektūras monotonajā pelēcībā ieturētā mikrorajona apkārtne. Nav nepieciešams būt apveltītam ar bagātu iztēli, lai saprastu, ka ikkatrā pilsētā droši vien būtu atrodams ne viens vien «Modris» — jaunietis, kura pieaugšana apkārtējiem ir tikai juridisks jēdziens, nevis trausls un atbildīgs process, kurā jāatbalsta un jāizglīto. Tiesa, Jura Kursieša filmas titulvaroņa prototips bijis kāds jaunietis, par kura likteni režisoram pastāstījis draugs advokāts – viņš tomēr gadiem nav spējis samierināties ar apziņu, ka aizstāvamajam nav pietiekami palīdzējis izkulties no nepatikšanām.

Postošais klusums
Saglabājot uzticību filmas reālisma strāvojumiem, Juris Kursietis nepieredzējušos jauniešus filmā uzticējis atveidot galvenokārt neprofesionāliem aktieriem, bet Modra mātes loma un vairāki otrā plāna tēli tikuši pieredzes bagātiem, teātrī rūdītiem profesionāļiem — Rēzijai Kalniņai, Vilim Daudziņam, Baibai Brokai.
Galvenajai lomai izvēlētais Kristers Pikša vārda tiešā nozīmē ir atradums: Kursietis savas filmas titulvaroni izvēlējies publiskas atlases gaitā no krietni vairāk nekā tūkstoša pretendentu, vecumā no 16 līdz 21 gadam. Ar izteiksmīgiem sejas pantiem apveltītais Pikša (ārpusekrāna dzīvē pavārmākslas «students») organiski saplūst ar paša spēlēto tēlu, kurš klusējot, rezignēti un nepārdomāti iekuļas no vienas postošas situācijas citā. Debitanta spēja savu varoni tik konsekventi nospēlēt ar plastiku vien pamatīgi pārsteidz, it īpaši apzinoties, ka Kursietis nepieredzējušajiem aktieriem scenāriju filmēšanas gaitā atklājis tikai pakāpeniski un epizodiski. Taču režisora rūpīgā pieeja aktieriem ir lieliski nolasāma arī darba stilā ar profesionāļiem. Piemēram, ilggadējā un ar spēlētajiem dīvas tēliem teju vai saaugušajā Latvijas teātra aktrisē Rēzijā Kalniņā režisors nebaidījās atrast papildu šķautni, filmā viņu transformējot pāragri novecojušā un dzīves sūruma nomocītā vientuļajā mātē. Viņa, mēģinot abstrahēties no pagātnes rētām, pēc tēva klātbūtnes (un padoma?) alkstošajam dēlam atcērt ar gluži vai iebiedēšanai iestudētu frāzi: «Sēdēsi cietumā, tāpat kā tavs tēvs!» Dažbrīd rodas iespaids, ka Kursietis savas filmas personāžus ir tīšuprāt nolēmis savdabīgam aukstajam karam — klusēšanai ar lavīnas iespaidu uz puiša dzīvi. Klusēšana un neieinteresētība Modri smacē ik uz soļa, it īpaši tas redzams saskarsmē ar varas pārstāvjiem — tie visi šķiet vairāk ieineteresēti gandrīz reliģiozā un rituālā savu pienākumu izpildē, nemaz necenšoties nolaisties līdz likuma priekšā sagrēkojušā tīņa līmenim. Puisi ir apzīmogojuši viņa (ne)darbi, un burta kalpiem viņš ir kārtējais «lost case». Viņa kladēs ietūcītie zīmējumi, stensili un potenciālais vizuālo mākslu talants, kas pavīd šur tur lentes sižetā, tā arī paliek maznozīmīgas, nevienu neinteresējošas aizraušanās statusā. Tiesa, tā ir daudz nekaitīgāka par atkarību no spēļu automātiem.

Jauna paaudze
Filmas scenārijs, kas attīstīts arī poļu klasiķa Andžeja Vajdas meistarklasēs Ekran, ir sava veida veltījums (hommage) vienai no franču jaunā viļņa «pionierēm» — Fransuā Trifo filmai 400 sitieni / Les quatre cents coups (1959), arī savulaik debijai pilnmetrāžas formātā. Līdzīgi Trifo lentei, arī Kursieša filma, vēstot par novārtā atstātu dēlu, notur līdzsvaru uz trauslās reālisma un kinematogrāfiskās smalkjūtības robežas, neieslīgstot ne vienkāršotās trivialitātēs, nedz uzspēlētā dramatismā. Arī pavisam līdzīgi jaunā viļņa strāvojumiem, Kursieša veidotais pieaugšanas stāsts vienādā mērā ir gan individuāla drāma, gan pašreizējā sabiedrības stāvokļa konstatējums. Nouvelle vague režisori pārstāvēja «jauno» Franciju, kura pamazām attīrās no koloniālisma un impērijas paliekām, un dumpojās pret pastāvošās de Golla valdības uzstādījumiem, savukārt Kursietis savā veidā portretē «nepilnās» ģimenes — teju vairākas paaudzes raksturojošu parādību. Saprotams, filmā redzamā situācija ir sava veida «ekstrēms», taču tai pat laikā tā ir tik tuva un saprotama, arī par spīti tam, ka nav piesaistes konkrētai ģeogrāfiskai vietai. Režisors savulaik, stāstot par kopprodukcijas partneru piesaisti, uzsvēra, ka tobrīd svarīgākais viņam bijis prezentēt filmu ar universālu stāstu, un Modris pavisam noteikti iegulst šai kategorijā. To, aprakstot filmu pēc Eiropas pirmizrādes Sansebastjanas kinofestivālā, izdevumā Variety konstatē arī kritiķis Pīters Debrūžs (Peter Debruge), sakot, ka lentes sižets būtu labi iederīgs arī kādā ASV vidienes pilsētā.

Krīzes diagnoze
Jura Kursieša filma ir debijas darbam negaidīti spēcīgs veikums, kam ir potenciāls publikā raisīt spēcīgu līdzpārdzīvojumu, jo filmai piemīt iejūtīgs, niansēts un gluži vai no dokumentālā kino aizlienēts, nepārmetošs skatījums uz varoņiem. Katrai rīcībai ir savi iegansti, un Kursietis tos izklāsta delikāti, bez lieka didaktisma, trāpīgi norādot uz to, cik trausls un uz ārējiem «kairinājumiem» jutīgs ir audzināšanas, arī pieaugšanas process. Taču vissmeldzīgākā nepārprotami ir filmas radītā apziņa par to, cik lielā mērā apkārtējie un arī mēs paši šo procesu esam spējīgi ietekmēt un, jā, arī sagandēt. Apvienojumā ar reālismam maksimāli pietuvināto vizualitāti un sižeta izklāsta manieri, režisors Modra skatīšanās pieredzi pārvērtis paradoksālā alegorijā par sabiedrību piemeklējušo komunikācijas krīzi — mēs notiekošo it kā redzam, taču ikdienas steigas vai vienaldzības dēļ klusējam un neiedziļināmies. Savukārt filmas Modris režisors nesaudzīgi liek apzināties šīs paviršības sekas un patieso smagumu — filmā mēs pat gribēdami neko nespējam ietekmēt. Atliek tikai ļauties satricinājumam, kas nelaidīs vaļā vēl ilgu laiku pēc filmas noskatīšanās.

Jāpiebilst, ka Juris Kursietis savai filmai liek punktu ar kadru, kurā zīmīgi redzams Modra sejas atspulgs, tik ļoti līdzinoties 400 sitienu pēdējam kadram — Antuāna Duanela apmulsušajam tuvplānam, it kā priekšvēstot viņa neskaidro nākotni. Kas sagaida Modri?

Kristīne Giluce
Foto: Haralds Vecvagars