Ivars Seleckis

Kinorežisors un operators Ivars Seleckis ir šobrīd vecākais aktīvi strādājošais dokumentālists Latvijā – savas jaunākās filmas pirmizrādi viņš piedzīvoja trīs nedēļas pirms 80 gadu jubilejas. Operatora un režisora filmogrāfija ir tilts, kas savieno mūsdienas ar Latvijas dokumentālā kino leģendāro pagātni, un Ivars Seleckis bijis viens no aktīvākajiem šīs spožās kinovēstures veidotājiem. Ivars Seleckis ir arī Eiropas Kinoakadēmijas balvas laureāts par dokumentālo filmu “Šķērsiela”.

Ivars Seleckis ir viens no tiem latviešu dokumentālā kino režisoriem, kuri veidoja Latvijas dokumentālā kino tradīciju, kas aizsākās XX gs. 50.-60. gadu mijā. Tās bija poētiskas, tēlainas dokumentālās filmas, kas meklēja alternatīvu padomju kino oficiozajam stilam.

Ivara Selecka jaunībā – 20. gadsimta 50. gados – bija parasts, ka kinocilvēki ceļu savā profesijā sāka no pašas „apakšas” – strādāja par asistentiem, bieži pat bez atalgojuma, lai tikai piekļūtu tuvāk savam sapņu objektam – kino. Tā arī Seleckis – lai gan jau vienu augstāko izglītību ieguvis, vairākus mēnešus „nēsāja kastes” un smago kinokameru Rīgas kinostudijā, līdz beidzot arī pašam tika ļauts to iedarbināt. Ivara Selecka filmēti kadri pirmoreiz filmā iekļauti 1960. gadā – dažas lietus ainiņas dokumentālā īsfilmā „Mana Rīga” –, un šī filma Latvijas kinovēsturē palikusi kā pirmais biklais solis virzienā no oficiozas propagandas uz cilvēciski intīmu poētiku.
Dažus gadus vēlāk Ivars Seleckis kopā ar domubiedriem pats sāka veidot vēsturi, lai gan tobrīd to vēl neapzinājās. 60. gadu sākumā Rīgas kinostudijā liktenis saveda kopā vairākus jaunus, talantīgus un aizrautīgus cilvēkus, kas domāja svaigi un laikmetīgi, gribēja pārbaudīt kinovalodas mākslinieciskās iespējas, nevis rutinēti ražot ideoloģiski angažētus darbus. Operators Ivars Seleckis sāka strādāt tandēmā ar režisoru Aivaru Freimani, un abi kopā lauza ceļu cauri iesīkstējušai domāšanai.
1963. gadā viņi abi ar filmu „Ceļamaize” uzvarēja ideoloģiskā „kaujā” ar padomju funkcionāriem par dokumentālista tiesībām rādīt uz ekrāna neizskaistinātu realitāti, un jau 1965. gadā štandēmam uzticēja ārkārtīgi nozīmīgu uzdevumu – pilnmetrāžas filmu par Latviju tās jubilejas gadā. Kopā ar scenāristiem – dzejnieku Imantu Ziedoni un dokumentālistu Hercu Franku – tika radīta jēdzieniski ietilpīga tēlu sistēma, kas ļāva „aptvert neaptveramo” – filma „Gada reportāža” izpelnījās gan visaugstāko oficiālo novērtējumu – LPSR Valsts prēmiju -, gan skatītāju un kritikas atzinību, atzīstot šo filmu par Latvijas dokumentālā kino virsotni.

Drosmīgs publicists
60. gadu beigās operators Seleckis beidzot bija nobriedis režisora darbam, un jau ar savu pirmo režijas darbu „Valmieras meitenes” (1970) piešķīra poētiskajam dokumentālajam kino jaunu, laikmeta pieprasītu šķautni – sociālas publicistikas iezīmes. Tolaik Latvijas dokumentālajā kino nebija parasts, ka filma var ne tikai oficiāli atspoguļot, gleznaini meditēt vai bezkaislīgi vērot, bet arī sapurināt sabiedrību, uzdodot drosmīgus un nekomplimentārus jautājumus. Šķietami vienkāršā „ražošanas tematika” – liela rūpnīca mazpilsētā – izrādījās slēpjam dažādus sociālus konfliktus, jo rūpnīcas piesaistītais darbaspēks (apmēram 2000 sieviešu) izjauc pilsētas demogrāfisko līdzsvaru un rada daudz personisku un sabiedrisku problēmu.
Ivara Selecka sociāli publicistiskā drosme augstāko virsotni sasniedza 1978. gadā, kad viņš ar jaunu domubiedru komandu – scenāristu Tālivaldi Margēviču un publicistu Andreju Dripi – uzņēma pilnmetrāžas filmu „Sieviete, kuru gaida?”. Tas bija negaidīti kritisks un analītisks skats uz daudzajiem stereotipiem, kas saistīti ar sievietes lomu padomju sabiedrībā, – pārspīlētās sieviešu un vīriešu līdztiesības idejas, karjeras prioritāte pār ģimenes dzīvi, dažādi likteņi un dažādas izvēles. Filmas autori atļāvās filmēt pat, kā toreiz teica, „vieglas uzvedības sievietes” un alkoholiķes ar stāžu, lai plašāk atspoguļotu iespējamo spektru.
„Sieviete, kuru gaida?” kļuva par pirmo dokumentālo filmu, kas saņēma jaundibināto nacionālo kinobalvu „Lielais Kristaps” un izraisīja vētrainu ažiotāžu sabiedrībā, stimulējot dažādas sabiedriskas diskusijas par filmā aizskartajām tēmām. Piecus gadus vēlāk tā pati domubiedru komanda uzņēma filmu „Meklēju vīrieti…”, kas līdzīgā veidā pētīja vīrieša vietu sabiedrībā.

Zemnieki, zvejnieki, pilsētnieki
70. gadu sākumā Ivars Seleckis pamazām sāka kopt arī savu „lielo tēmu” – Latvijas vienkāršo cilvēku dzīvi un likteņus. Zvejniekciemos viņš kā operators bija strādājis jau 60. gados, ar filmu „Apcirkņi” (1973) pievērsās zemniecībai, un patiesībā nav nemaz svarīgi, vai Selecka filmu varoņi iet jūrā, kopj lopus vai stāda kartupeļus – režisoram vissvarīgāka ir „mazā cilvēka” personība, viņa mikropasaulīte, kurā kā ūdenspilē spoguļojas globālas norises un lielas sakarības. Pat no putna lidojuma augstuma skatoties, kā tas bija filmā „Pasaules paplašināšana” (1980) un piefiksēts pat citas filmas nosaukumā („Latvija no putna lidojuma”, 1985), Ivars Seleckis redz katra atsevišķa cilvēka dzīves līnijas un saskata tajās dokumentālista uzmanības vērtu zīmējumu.
Un likumsakarīgi, ka savu augstāko virsotni 80. gados Ivars Seleckis sasniedz tieši ar šādu filmu, kuras galvenais „kolektīvais varonis” ir vienas Rīgas priekšpilsētas ieliņas iedzīvotāji. Filmā „Šķērsiela” (1988) autori nolaižas no putna lidojuma augstumiem un fokusē skatu uz 800 metrus garo ieliņu, kas veido savdabīgu sabiedrības mikromodeli – tur ir savi bagātie un nabagie, stiprie un vājie, gudrie un ne visai… Tikai Ivars Seleckis nekad nevienu muļķi nesauks par muļķi, jo viņš savu filmu varoņus mīl, lai kādi tie būtu. Tā rodas tā ārkārtīgā empātija, kas staro no ekrāna un ļauj skatītājiem, kinokritiķiem un festivālu žūrijām cildināt „Šķērsielu” un apbalvot ar trim pasaulē nozīmīgākajām dokumentālā kino balvām – Eiropas Kino akadēmijas balvu un diviem apbalvojumiem, kas nosaukti dokumentālā kino vēstures dižgaru Jorisa Ivensa un Roberta Flaerti vārdos.

Kinoromāns – triloģija
Lai gan Ivara Selecka filmogrāfijā ir arī dažas portretfilmas par populāriem (jo talantīgiem) cilvēkiem – komponistu Raimondu Paulu, politiķi Eduardu Ševardnadzi, operdziedātāju Elīnu Garanču -, tomēr savas dzīves galveno „kinoromānu” viņš raksta par pavisam cita tipa cilvēkiem. Tā nav nejaušība, ka tieši Šķērsielas pasaule režisoru un operatoru ieinteresējusi tik dziļi, ka pirmajai filmai sekoja vēl divas, ik pēc desmit gadiem – „Jaunie laiki Šķērsielā” (1999) un „Kapitālisms Šķērsielā” (2013). Stāstījums izvēršas kā vērienīga epopeja ar visām kārtīga dzimtas stāsta pazīmēm, sekojot objektīvam laika ritējumam šīs mikropasaules ietvaros – laika gaitā varoņi mainās, vieni iznāk priekšplānā, citi noiet no skatuves, parādās jaunas paaudzes, sižeta pavedieni krustojas un vijas, saaužoties pamatīgā laikmeta panorāmā, kas iezīmē ne tikai atsevišķu cilvēku likteņus, bet veselas valsts un visas sabiedrības ceļu caur dažādām politiskajām iekārtām un ekonomiskajām attiecībām. Turklāt skatītājs šos laikmetu griežus izjūt daudz tuvāk un personiskāk, jo triloģijas filmu dzīvē galvenie notikumi ir „cilvēciskā mērogā” – nevis padomjlaiku partijas kongresu lēmumi, kosmosa kuģa palaišana vai mūslaiku valdības deklarācijas, bet gan bērna piedzimšana, kāpostu skābēšana vai viesstrādniekos aizbraukuša dēla apciemojums. Katrā jaunā filmā gluži kā plašas dzimtas salidojumā ir interesanti uzzināt, kas pa šo laiku noticis ar katru no „radiniekiem”, taču filmas skatāmas arī kā atsevišķi mākslas darbi, jo autori nepārspīlē atsauces uz iepriekšējo filmu materiālu.

Unikāls tandēms
20. gadsimta 90. gados Latvijā kinodzīve bija gandrīz pamirusi un kinocilvēki apjukuši jaunajos ekonomiskajos apstākļos, kad jaunā valsts nespēja finansēt tikpat vērienīgu kinoindustriju, kāda tā bija padomju varas gados. Ivars Seleckis šajos juku laikos bija gandrīz vienīgais režisors, kurš spēja atrast finansējumu, lai katru gadu uzņemtu pa pilnmetrāžas dokumentālajai filmai. Var teikt – viņam bija „vārds un sakari”, bet tikpat labi var teikt – viņam bija enerģija, uzņēmība un, galvenais, idejas, reizēm pat pārgalvīgas. Piemēram, kopā ar dzejnieku Imantu Ziedoni un tēlnieku Oļegu Skaraini uzbūvēts betona krokodils, kurš zirgu pajūgā ceļoja cauri Latvijai, lai nonāktu mazā miestiņā, kur dzimis Arvīds Blūmentāls – latviešu izcelsmes austrālietis, slavenā Krokodilu Dandija prototips. Un Seleckim, protams, krokodils bija tikai iegansts, lai filmā Gājiens ar krokodilu (1995) vērotu, kā dzīvo vienkāršie cilvēki vienā no Latvijas novadiem – Kurzemē.
Simboliski un likumsakarīgi, ka visos režisora un operatora Ivara Selecka ceļojumos ar vai bez krokodiliem (meistars pats sarēķinājis, ka 54 darba gadu laikā filmējot izlietojis gandrīz 800 kilometrus kinolentes, par nobrauktajiem kilometriem nemaz nerunājot) klāt bijusi viņa dzīvesbiedre, talantīgā montāžas režisore Maija Selecka. Biežāk gan neklātienē, tikai pie montāžas galda, kur saņēmusi safilmēto materiālu un ar redzīgu aci un jūtīgu sirdi veidojusi no tā īstas un iedarbīgas filmas (kopā gandrīz 30 ar Ivaru Selecki, turklāt vēl apmēram 20 kopā ar citiem Latvijas dokumentālā kino režisoriem). Unikāls tandēms Latvijas kinovidē, kurš jau pirms laba laiciņa nosvinēja kopīgu darba jubileju ar pašu dotu ironisku nosaukumu „100 gadi dokumentālajā kino”. Varbūt tādā veidā lieliskus augļus nes abu toreiz jauno kinostudijas darbinieku ideja precēties tieši 1961. gada 28. decembrī – „kino dzimšanas dienā”, kad apritēja 66 gadi kopš vēsturiskā brāļu Limjēru seansa Parīzē. Tuvojoties Limjēru seansa 119. gadadienai, Ivars un Maija Selecki saņem Latvijas Nacionālā filmu festivāla balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā, apstiprinot neapšaubāmo patiesību, ka kino ir kolektīva māksla.

Kristīne Matīsa