Hercs Franks

HERCS FRANKS
(17.01.1926.-3.03.2013.)

Viens no pasaulē slavenākajiem Latvijas kinodokumentālistiem, 20. gadsimta 60. gadu sākumā viens no pirmajiem celmlaužiem, kas radīja tā saukto Rīgas poētisko dokumentālā kino skolu – Latvijas kino „jauno vilni”. Kopš tā laika Herca Franka filmogrāfijā ir vairāk nekā 80 darbu, liela daļa viņa filmu pelnīti iekļautas Latvijas kinovēstures zelta fondā. Dzīves laikā Hercs Franks četrās valstīs saņēmis balvas par mūža ieguldījumu kinomākslā, to vidū bija arī Latvijas Nacionālā filmu festivāla atzinība (2001).

HerzFrank

Pirms un pēc baiļu robežas

„Neko ekstraordināru es neesmu filmējis. Par dzīvi, mīlestību un nāvi esmu taisījis visas savas filmas”. Tā teicis režisors Hercs Franks, pasaules mēroga kinodokumentālists no Latvijas un nozīmīga figūra arī pasaules kinovēsturē. Acīmredzot tieši tik „vienkārša” arī ir metode, kā radīt satriecošas filmas, kas iedarbojas nevis ar sensacionālu sižetu, bet ar skaudri eksistenciālu spēku, risinot ētiskas dabas jautājumus. Piemēram – vai eksistē tēmas, par kurām nedrīkst uzņemt kino?

Lai gan nevar noliegt arī sensacionālu momentu klātbūtni Franka filmās – viņa pēdējās filmas „Baiļu robeža” (2014) galvenie varoņi ir uz mūžu ieslodzīts slepkava, kurš idejas vārdā nogalinājis Izraēlas premjerministru Ichaku Rabīnu, kļūstot par nīstāko cilvēku valstī, un četru bērnu māte, kura šķiras no vīra, apprec slepkavu un dzemdē viņam dēlu. Var ticēt vai neticēt mīlestībai, kas dzimusi starp Igalu un Larisu, bet apkārtējo naids ir acīmredzams, un tas šo stāstu iežņaudz permanenti sprādzienbīstamā teritorijā – ja nesprāgs tagad, varbūt sprāgs pēc gadiem, kad viņu dēls būs pieaudzis.

30 gadus agrāk Franka filmas „Augstākā tiesa” (1987) varonis arī bija slepkava, notiesāts uz nāvi par divu cilvēku slepkavību mantkārīgos nolūkos. Hercs Franks gāja pie viņa nāvinieka kamerā un runāja par dzīvi, un šī slepkavas grēksūdze neatgriezeniski ietekmēja abus sarunas dalībniekus. Herca Franka filmas varoņi ir bijuši arī lidmašīnas nolaupītāji – māte un viņas dēli, kuri slepkavīgā plāna izgāšanās brīdī izvēlas nāvi (filma „Reiz dzīvoja septiņi Simeoni”, 1989). Un Hercs Franks ir varbūt vienīgais kinodokumentālists pasaulē, kurš skatītājam parādījis savu sirdi burtiskā nozīmē – lūdzis operatoram nofilmēt sevi sirds operācijas laikā un iekļāvis šos kadrus savā vispersoniskākajā filmā „Flashback” (2001), kurā caur paša filmām izstāstījis visu savu dzīvi; šīs filmas beigās mirst Franka sieva.

Šķietami par daudz nāves viena dokumentālista darbos, taču Herca Franka spēks ir spējā noturēt līdzsvaru – tikpat jaudīgi viņš apliecina dzīvi un dzīvību gan tās piedzimšanas brīdī (filma „Augstā dziesma”, 1989), gan laba un ļauna apzināšanās pārdzīvojumā, uz kura būvēta viņa visslavenākā filma „Vecāks par desmit minūtēm” (1978) – desmit minūtes garā, nemontētā viena kadra filmā kamera vēro maza bērna sejiņu, un tas ir spogulis dvēselei, kura izdzīvo visu emociju gammu no bailēm līdz atvieglotai nopūtai, no skumjām līdz priekam. Tik vienkāršo, bet jēdzieniski ietilpīgo ideju par desmit minūtēm, kas var būt izšķirošas cilvēka dzīvē, daudzus gadus vēlāk Kannu festivālā pirmizrādītā īsfilmu ciklā apspēlēja vesela plejāde spilgtāko autorkino režisoru – Vims Venderss, Verners Hercogs, Džims Džārmušs, Aki Kaurismeki un citi.

Autorkino konceptam ir būtiska nozīme arī Herca Franka radošajā mūžā. 20. gadsimta 60.-70. gados, kad viņš ienāca dokumentālajā kino, padomju kinoražošanas sistēmā profesijas bija stingri nošķirtas atbilstoši kinostudijas štatu sarakstiem, taču Franks jau 1972. gadā filmas „Mūžs” titros sevi nosauca par „autoru-režisoru”. Tā līdz mūža galam viņš vienmēr bijis arī savu filmu scenārists un idejiskā koncepta autors, un tieši tāpēc, ka Franka filmas top, autoram mijiedarbojoties ar varoni un uzmanīgi vērojot procesu attīstību. „Man nav interesanti, ja ir jau iepriekš zināms, ar ko filma varētu beigties, un varonis vienkārši izstāsta savas iepriekš izdomātās domas. Man kino sākas tur, kur redzams, ka doma dzimst kadrā, manu acu priekšā, kur jūtam, ka varonis šaubās, un jūtam, ka viņš ir dzīvs! Ja tu iepriekš zini, ar ko filma sāksies un beigsies, tad labāk tādu nemaz neuzņemt… Bet filma par cilvēku vienmēr ir filma par viņa dvēseles dzīvi.”

Filmu „Baiļu robeža” Hercs Franks, protams, apzināti nebūvēja kā savu pēdējo. Viņa līdzautore, režisore Marija Kravčenko, kura pabeidza filmu pēc Franka aiziešanas, ievada aizkadrā pat saka – mēs it kā neticējām, ka te vispār iznāks filma. Bet kadrā tobrīd klusē Hercs Franks, un varbūt viņš tomēr zināja, kā tas būs.

Jo filmā “Baiļu robeža” satiekas motīvi no daudzām Franka filmām un skatītāju atkal nodarbina jautājumi par to, cik tālu dokumentālists drīkst iet, ar kameru ienākot cita cilvēka dzīvē. „Bet saprotiet, es nevarēju atteikties uzņemt šo filmu. Tas nozīmētu pateikt, ka es vairs nedzīvoju,” filmā „Baiļu robeža” saka dokumentālā kino klasiķis Hercs Franks.

Kristīne Matīsa