Edmunds Jansons

Edmunds Jansons (1972) ir latviešu animācijas režisors, kuru raksturo daudzveidīgas izteiksmes spējas – viņš veidojis animācijas filmas visdažādākajām mērķauditorijām, variējis ar attēla tehnikām un stiliem. Pat tad, ja viņa darbi ir tuvāki abstrakcijai, nekā klasiskam naratīvam, tajos jūtama personiska autora klātbūtne.

Darbību animācijā Edmunds Jansons uzsāka studijā “Dauka”, kuras dibinātāji  ir kopš XX gadsimta sešdesmitajiem gadiem pazīstamie animācijas filmu režisori, Latvijas divdimensiju animācijas pamatlicēji Roze Stiebra un Ansis Bērziņš. Jansona mākslinieciskie meklējumi sākas ar principiem, ko par centrāliem bija izvirzījusi “Dauka”, – filmas tika uzņemtas pēc literāra scenārija, nereti balstoties uz labi pazīstamu latviešu literātu darbiem; filmas vizuālo izskatu režisors veido sadarbībā ar pieaicinātu mākslinieku, bieži tie ir pazīstami gleznotāji vai grafiķi; filmas galvenokārt tiek veidotas bērniem, taču tādas, lai saturiski un mākslinieciski uzrunātu arī pieaugušos; filmās izmantota latviešu izpildītāju mūzika, nereti komponēta tieši filmai.

Edmunds Jansons šos principus izmantojis, sadarbojoties ar māksliniekiem un ekranizējot latviešu literatūras darbus, taču papildinājis tos latviešu animācijā līdz šim nebijušā veidā – filmā “Baltā” (2001) iedzīvinājis rakstnieka Jāņa Jaunsudrabiņa romānā “Baltā grāmata” izmantotās autora ilustrācijas, bet filmu “Pavasaris Vārnu ielā” (2009) veidojis kā mūziklu, kur darbība brīžiem pārtop dziesmā un dejā.

Edmunds Jansons ir arī pirmās latviešu dokumentālās animācijas filmas “Čiža acīm” (2007) režisors. Izmantojot līdzīgus principus kā filmā “Baltā”, aplikāciju tehnikā veidotā filma ir radīta no ilgu gadu gaitā tapušiem rīdzinieces Irīnas Piļķes dienasgrāmatu zīmējumiem, kas sniedz pašironisku vēstījumu par sievietes personisko dzīvi un attiecībām ar māti, atklājot arī politisko pārmaiņu ietekmi uz ikdienu un precīzas dažādu laiku sadzīves detaļas. Filma apbalvota kā labākā īsmetrāžas animācijas filma  Nacionālajā filmu festivālā Lielais Kristaps un ieguvusi pasaules kinokritiķu organizācijas FIPRESCI balvu.

Šobrīd režisors savu darbību iedala divās jomās: noteiktai mērķauditorijai adresētas bērnu filmas sadarbībā ar mākslinieku Reini Pētersonu, un eksperimentāls autorkino, kurā Jansons atkāpjas no iepriekš veiksmīgi izmantotajiem paņēmieniem un paļaujas uz māksliniecisko intuīciju. Autorfilmas “Starptautiskā Tēva diena” (2012), “Kora turneja” (2012) un “Roņu sala” (2014) veidotas tehniski un stilistiski atšķirīgas no senākajiem darbiem – skenēto aplikāciju aizstājusi datorā zīmēta animācija, būtiski mainījusies teksta (scenārija) un attēla hierarhija. “Tās ir radikālas izmaiņas,” saka režisors. “Manas iepriekšējās filmas ir izteikti balstītas tekstā, literatūrā. Tie ir mēģinājumi būvēt klasisku dramaturģiju, kam vizuālā rinda ir tikai ilustrācija, ar nedaudziem tīri kinematogrāfiskiem risinājumiem. Jaunākajās filmās nav literatūras, kurā balstīties, es strādāju tikai ar attēlu. Savu ideju formulēju vārdos tikai tik lielā mērā, lai to kādam izstāstītu. Ja nebūtu nevienam nekas jāstāsta, es, visticamāk, arī nelietotu nevienu vārdu.”

Edmunds Jansons turpina eksperimentēt ar skaņas un mūzikas lomu filmā. Filmā “Starptautiskā tēva diena” autors atsacījies no nediegētiska mūzikas izmantojuma: “skaņas [..] bija vides apzīmētājs – orķestris, kas spēlē parkā. Šajā filmā mans uzstādījums bija iztikt bez mūzikas, nemēģinot ar skaņu to kaut kā iekrāsot.” Filmā “Kora turneja” “koris dzied ne tikai finālā, bet arī ar savām balsīm ilustrē filmas darbību. Var iztēloties, kā kora izpildījumā skan lifts – augšup un lejup – , kā skan karuselis un pārsteigums.” Režisors uzskata, ka mūzikas struktūru var izmantot filmas uzbūvē daudzveidīgāk nekā tekstu, un arvien vairāk atsakās no lineāra naratīva.

Arī attēla ziņā mākslinieka filmas no mimēzes virzās tuvāk abstrakcijai (gan tēli, gan vide), notiek rotaļāšanās ar formu, tēlu sapludināšana, tiek atcelta ikdienas dzīves loģika. Filmā “Roņu sala” izmantotas sirreālas detaļas, kas raksturo neparastu vidi un tās iemītniekus – iedvesmu darbam režisors smēlies, pētot baznīcas reģistru Igaunijai piederošajā Roņu salā. Tajā gadsimtiem mituši mednieki, kas nav mainījuši savu dzīvesveidu neatkarīgi no politiskās situācijas ārpasaulē. Kad sācies karš, tie rāmā garā turpinājuši medīt un krāt roņu taukus cerībā, ka gan jau noderēs. Pēc kara krājumus nopirka Igaunijas valsts, iemantojot vietējo labvēlību. Edmunda Jansons, spēlējoties ar formām un kustībām, atveidojis saliniekus kā noslēgtu kopienu, kas nepakļaujas pētnieka un tā padevīgās kameras mēģinājumiem to fiksēt. Vai režisors cenšas norādīt, ka centieni tvert “dzīvi, kāda tā ir” jau iepriekš nolemti neveiksmei?

Jaunākā režisora filma “Nedēļas nogale” tematiski vēsta par atpūtniekiem uz kalna, un režisors to veidojis divās daļās – dažādu personāžu virzība kalnā augšup, un Vasilija Kandinska darbu iedvesmota abstrakciju kustība kā brauciens uz leju. Jansons saka: “Man personiski šī, protams, nav filma par slēpotājiem. […] Domāju par trauslumu. Par cilvēka dzīvības trauslumu. Un par šīs dzīves bezcerīgo īsumu. Ieskatoties savā pasē, saprotu, ka pat pēc visoptimistiskākajām aplēsēm man priekšā ir mazākā manas dzīves daļa. Kā mēdz teikt – tagad tikai lejup. Tā, protams, ir diezgan stindzinoša sajūta. Domāju, ka es ar šīs filmas palīdzību tīri intuitīvi ceru atbrīvoties no šīs sajūtas, vienkārši par to mazliet uzjautrinoties. Visticamāk, man tā ir filma par prieku lejupceļā.”

Ieva Viese