Dāvis Sīmanis

«Galvenā varoņa drāma ir terapeitiska man kā autoram, jo es pārdzīvoju līdzīgas sajūtas,» saka latviešu režisors Dāvis Sīmanis (1980). Viņš strādā pie savas pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas Pelnu sanatorija, kuras darbība norisinās Pirmā pasaules kara beigās Kurzemes piekrastē. «Esamības rudenī,» piebilst režisors, kurš iepriekš guvis panākumus ar saviem dokumentālajiem darbiem, kas tikuši pamanīti arī ārpus Latvijas robežām (Dāvja Sīmaņa ekstravagantā mockumentary – filma Escaping Riga, kas veltīta diviem Rīgā dzimušiem ģēnijiem Sergejam Eizenšteinam un Jesajam Berlinam, tika pirmizrādīta Amsterdamas starptautiskajā dokumentālo filmu festivālā (IDFA)).

Galveno lomu topošajā filmā Pelnu sanatorija atveido pazīstamais vācu aktieris Ulrihs Matess, kurš savulaik ticis nominēts Eiropas Kinoakadēmijas balvai par savu veikumu lentē Devītā diena / Der neunte Tag (2004). «Mazliet tempa!» Dāvi Sīmani mudina aktieris, kurš ar nepacietību gaida Pelnu sanatorijas parādīšanos uz lielajiem ekrāniem. Filmas pirmizrāde iecerēta pavasarī.

Davis Simanis1

Eksistenciāla robeža skatītājam

«Pēkšņi Ulrihs dzird stindzinošu sāpju kliedzienu. Viņš iet virzienā, no kura tas nācis. Metāla slazdā iecirsta mežonīga puikas (~12g.) kāja,» – Dāvja Sīmaņa filma būs stāsts par racionāla ārsta (aktiera vārda brāļa un režisora alter ego) sastapšanos ar sev svešu, iracionālu pasauli un cilvēcības atgūšanu, glābjot visu pamestu zēnu. Režisors savā darbā pievēršas sev ļoti tuvā “garā gadsimta” izskaņai – sācies 1789. gadā ar Lielo franču revolūciju, tas izčākstēja 1914. gadā ar Pirmo pasaules karu. Kādā no intervijām Dāvis Sīmanis atklāj, ka viņa klusais sapnis esot lauku īpašums, kur XIX gadsimta Eiropas aristokrātijas cienīgi varētu pavadīt vismaz pāris nedēļu vasarā. «Es ceru, ka tas kādreiz realizēsies, jebkurā gadījumā pamati ir ielikti – arī vārda tiešajā nozīmē,» precizē režisors, kuru valdzina šis aizgājušais laiks.

«Es tajā saskatu metaforu,» uz paralēlēm starp pirmskara laiku un mūsdienām norāda Dāvis Sīmanis. Gan toreiz, gan tagad ir vērojama destrukcijas eskalācija, kuru var konstatēt pat vissīkākajās detaļās; mēs nevēlamies mirt, taču ejam nomirt. «Totāla nedomāšana un pašiznīcība,» par kolektīvo prātā sajukšanu visos sabiedrības līmeņos saka režisors. Viņš domā, ka kino var atgādināt cilvēkiem par šiem vairāk nekā simts gadus senajiem notikumiem, lai viņi attiecinātu tos uz sevi. Šādas fiktīvas bojāejas piedzīvošana uz ekrāna var kļūt par eksistenciālu robežu skatītājam, kurš to pārkāpj un sāk daudz asāk un skaidrāk redzēt savu laiku. «Tāpat kā tuvinieka nāve kļūst par tavu dzīvi koncentrējošu spēku,» salīdzina Dāvis Sīmanis, kurš šajā apskaidrībā sazīmē iespēju izvairīties no apkārt valdošā neprāta.

Filmas uzņemšanas spēļlaukums

Dāvis Sīmanis filmu uzņemšanas laukumus pazīst jau kopš bērnības, no 17 gadu vecuma praksē iepazinis dažādus filmu tapšanas posmus, jo viņa tēvs bija izcilais latviešu kinooperators Dāvis Sīmanis. «Jaunam autoram ir ļoti svarīgi iziet šādu iniciācijas procesu,» uzskata Dāvis Sīmanis. Par viņa debiju režijā kļuva Latvijas Nacionālās operas ēkas atjaunošanas desmitgadei veltītā dokumentālā filma Versija. LNO (2006), kas ieguva Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps balvu; sekoja vēl vairāki dokumentālie darbi – Zīmētājs (2007), Valkyrie Limited (2008), Pasaules skaņa (2010, kopā ar Gintu Grūbi) un Pēdējā tempļa hronikas (2012) par Latvijas Nacionālas bibliotēkas celtniecību. «Tas bija vēsturiski determinēti,» par savu profesijas izvēli teic Dāvis Sīmanis, kura dzīvē režija esot ienākusi uz palikšanu.

Viņa jaunākā dokumentālā filma Escaping Riga (2014) ir «patiess un ievērības cienīgs» stāsts par divām izcilām XX gadsimta personībām: kinorežisoru Sergeju Eizenšteinu un filozofu Jesaju Berlinu, kuri abi dzimuši Rīgā, bet Pirmā pasaules kara saceltās bangas viņus izmeta divu pretēju pasauļu krastos – Krievijā un Lielbritānijā. «Es sevi salīdzinu ar Jesaju Berlinu. Viņš vienmēr stāvēja malā un novēroja. Tajā vienlaicīgi bija gan pietāte šā vārda labākajā nozīmē, gan arī bailes,» akcentē Dāvis Sīmanis. Tikmēr Sergeju Eizenšteinu visvairāk uztraucis tas, ka kāds viņam varētu atņemt iespēju radīt filmas; šī drauda īstenošanās dzīvē viņu noveda līdz fiziskai bojāejai.

Baiļu izraisīts radošums

Dāvis Sīmanis atzīst, ka viņam ir bail no neprecizitātes, bail no kļūdām. «Tas liek sevi pārvirzīt tādās pozīcijās, no kurām tu vēro apkārt notiekošo un – izejot no tā – vari rīkoties ļoti precīzi,» savu darbības plānu ieskicē režisors, kurš sevi apzināti atstāj perifērijā, lai mazinātu risku kļūdīties un novērtētu visu no malas. Stāvēt ārpus īstās dzīves, kura notiek pati par sevi – cilvēki mīl, cīnās un dara citas lietas – un kurā kaislības vienā brīdī var kļūt par nožēlu. «Ja ir tik daudz mainīgo lielumu, tad kļūdas ir neizbēgami klātesošas šajā dzīves dzīvošanā,» uzsver Dāvis Sīmanis, kurš tāpat kā Berlins vēro, izdara racionālus secinājumus un uz to pamatiem balsta visus savus darbus. «Tas ir baiļu izraisīts radošums,» definē režisors.

Tieši šī iemesla dēļ par zināmu izaicinājumu kļuva sadarbība ar lietuviešu montāžas režisoru Danielu Kokanauski filmā Pelnu sanatorija (tas ir Latvijas un Lietuvas kopražojums). «Man bija ļoti grūti pierast, jo līdz šim savas filmas biju montējis sadarbībā ar kolēģi Andru Lejnieci, ievērojot paritātes principu,» atklāj Dāvis Sīmanis, tāpēc šo pienākumu uzticēšana vienam cilvēkam radījusi sasprindzinājumu. «Cīnīšanās nav mans mīļākais “sporta veids”,» norāda režisors. Brīvajā laikā viņš aizraujas ar kalnu slēpošanu un badmintonu, kas esot ļoti horeogrāfisks. «Tāpat kā montāža,» – arī volāniņa sišanā pār tīklu viņš saskata analoģijas ar kino, «nepārtraukti mainās nosacījumi un veidojas jaunas situācijas, kas liek veikt analīzi pirms katra nākamā sitiena un kurā nepietiek ar labu fizisko formu.»

Studentu bloknotu marginālijās

Dāvis Sīmanis pasniedz kino vēsturi Latvijas Kultūras akadēmijā Rīgā un Ālto universitātē Helsinkos. «Mani fascinē studentu naivums, radošā nepieradinātība un brīvība, jo es pats visu uztveru ļoti racionāli,» saka režisors, kurš ieguvis maģistra grādu Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē un gatavojas aizstāvēt doktora disertāciju. Viņš izjūtot baltu skaudību pret studentiem, jo viņi nebaidās izteikties apziņas plūsmas veidā un nebaidās no banalitātēm. Dāvis Sīmanis uzskata, ka jaunajiem autoriem ir ļoti svarīgi lasīt agrāko režisoru intervijas un teorētiskos sacerējumus.

Starp savām autoritātēm viņš izceļ franču leģendu Robēru Bresonu, kā arī metaforu meistaru un poētisma ģēniju Pjēru Paolo Pazolīni, kurš kino ienāca kā rakstnieks un apliecina apgalvojumu, ka labi režisori ir bijuši arī lieli domātāji. «Man ir svarīgi runāt,» vēl vienu iemeslu savai darbībai augstskolās min Dāvis Sīmanis, jo mēģinājums formulēt un artikulēt kādu domu, kļūst par tās notveršanas procesu. «Tādā veidā tu vari interesēties pats par sevi, jo bieži vien tu izsaki sev kaut ko negaidītu, pat nepiemērotu,» stāsta Dāvis Sīmanis, kurš apsver iespēju šīs domas pierakstīt, jo citādi tās paliks vienīgi pierakstu bloknotu marginālijās.

Spontanitāte un neparedzamība ir viens no lekcijas spēles priekšnoteikumiem, taču filmas tapšanas ilgstošajā procesā viņš no šādām lietām izvairās. «Tas nav piemērots man, kaut arī daudzi režisori darbojas pilnīgi pretēji – viņi strādā bez scenārija un rada filmu kameras priekšā,» saka Dāvis Sīmanis, kuram ļoti svarīga ir iepriekšējā sagatavotība.

Ilze Auzāne