Poēzija un analīze. Dokumentālais kino šodien

Dokumentālais kino Latvijā ir pamatakmens visai kino nozarei – tā ir bijis vēsturiski, un mēs ar to lepojamies. Vēl vairāk būtiski, ka Latvijas dokumentālajam kino ir spilgta tagadne, kas piedāvā dažādu paaudžu kinorežisoru skatījumu uz pasauli mums līdzās. Poēzija un analīze ir divi pamatpostulāti, kas Latvijas dokumentālo kino padara unikālu un atpazīstamu pasaulē.

 

Iespējams, šobrīd mūsu autori ir drosmīgāki, jūtīgāki un arī skarbāki nekā jebkad, jo realitāte dokumentālā kino valodai ir viens no lielākajiem izaicinājumiem, lai cik absurdi tas izklausītos. Taču dokumentēt tagadnes laiku un reflektēt pagātni ir gandrīz fatāli svarīgi. Tas neļauj pašapmānīties, tas neļauj būt cilvēciski vienaldzīgiem. Četras jaunas pilnmetrāžas dokumentālās filmas no Latvijas iezīmē tēmu dažādību un kino līdzekļu daudzveidību.

 

MŪRIS / D IS FOR DIVISION
Režisors Dāvis Sīmanis
Studija Ego Media
Pirmizrāde – 2018. gada pavasarī

Režisors Dāvis Sīmanis ir radījis personisku stāstu par robežām valstiskā, politiskā un simboliskā nozīmē. Arī personiskā. Latvija ir bijusi iekārojama teritorija visos laikos. Tāpēc pie mums runā par zviedru, vācu un krievu laikiem. Režisors Dāvis Sīmanis bija puika, kad tika iezīmēta robežlīnija starp Latviju un Krieviju, sabrūkot PSRS impērijai. Tas de jure un de facto notika pirms 25 gadiem, taču režisors savā filmā D is for Division mēģina iezīmēt tagadnes situāciju, kurai ir arī psiholoģiski aspekti, uzņemoties ne tikai stāstnieka (aizkadra vēstījuma) atbildību, bet arī delikāti un vienlaikus skaudri novērojot un izvērtējot situāciju abpus valsts robežlīnijai.

Kāda sena, melnbalta fotogrāfija atstājusi neizdzēšamu iespaidu uz režisoru – nogalināta sieviete, latviete Hermīne Puriņa, saļimusi uzarta lauka joslā,. Šī sieviete bija viens no pirmajiem 1940. gada padomju okupācijas upuriem netālu no Latvijas robežas, viņa centusies glābt savu pusaugu dēlu, kurš guļ nogalināts viņai līdzās… Galu galā viņi bija tikai daži no neskaitāmajiem upuriem, kurus prasīja okupācija. Agresija vienmēr mātēm atņem dēlus, un otrādi, un visādi…

Režisora Dāvja Sīmaņa  filma izmanto gandrīz klasiskus novērojošā kino paņēmienus. Kamera neiejaucas notikumu gaitā, ne mirkli nekļūst uzbāzīga, bet seko notikumu gaitai, uzticas kinoskatītāju saprātam un spējai spriest arī pašiem. Filmā ir divi varoņi, divi pretpoli, kuru dzīves stāstam un liktenim mums ļauts sekot. Divi Latvijas pilsoņi, kuri ar mūsu gadsimtam gandrīz netipisku degsmi savu ideju dēļ kļuvuši par autsaideriem. Izraidītajiem. Ansis Ataols Bērziņš ir folklorists, dziesminieks, datorprogrammētājs un politiskais disidents. Viņam piespriests reāls cietumsods par piedalīšanos politisku iemeslu izraisītā masu grautiņā Rīgas ielās, bet viņš izvēlējies emigrēt uz Krieviju, pametot ģimeni un mazu bērnu. Pats sevi uzskata par vienīgo Latvijas politisko noziedznieku, kurš ir Latvijas patriots. Bērziņa pretpols ir Beness Aijo, jauktu laulību atvase, kas proponē Latvijas atgriešanos jau sabrukušās PSRS sastāvā. Labprātīgi devies trimdā un pieslējies separātistiem, kas karo pret Ukrainas neatkarības centieniem.

Ansis apseko vietējo krievu ciemu folkloras teicējus, taisa  uz svētkiem latviešu šņabi un dzied latviski. Beness mācās šaut ar automātu, uzrunā latviešus radio vēstījumos un var vadīt tanku. Neviens no abiem nesimulē savu pārliecību (vismaz  filma didaktiski uz to nenorāda), abi ir ļoti vientuļi un izraidīti no valsts, kurai ir robežas. Tādi ideālisti, ar kuriem nevienai varai nav pa ceļam. Režisors jūt līdzi abiem, jo viņi abi šķiet kā no latviešu mitoloģijas izkāpuši. Un pasakas latviešiem ir  filozofiskas un nežēlīgas. Bet Dāvja Sīmaņa stāsts nav īsti par katru no viņiem, bet par mums visiem. Arī par tiem, kas vispār bez ideālisma un pārliecības dzīvojam un svētkus svinam, bieži vien nezinot – kādus.

Autora balss aizkadrā šajā filmā ir kaut kas daudz vairāk par informatīvu tekstu (jo faktiski režisors paļaujas uz skatītāja informētību par politisko situāciju pasaulē, ne tikai Latvijā)… Tā ir, pirmkārt, režisora saruna pašam ar sevi, savu paaudzi un visiem, kas spēj ar viņa domas filozofisko plūsmu identificēties. Kas notiek ar Latviju un vai brīvību var ierobežot ar līniju kartē?

 

Dāvis Sīmanis filmē dažādos punktos abpus Latvijas Krievijas robežai, sākot ar maziem gandrīz izmirušiem ciemiem, līdz satriecošiem un izmisīgiem uzvaras svinību rituāliem trīs valstu robežpunktā starp Latviju, Baltkrieviju un Krieviju; padomju laikā šo vietu sauca par Draudzības kurgānu… Veci, ļoti veci cilvēki, atvesti ar autobusiem, svin sen neeksistējošu pasaules kārtību. Daudzu cilvēku sejās vīd arī zaudētas jaunības skumjas bez jebkāda politiska konteksta. Režisors viņiem jūt līdzi, un tie ir satriecošākie filmas brīži, kad aizkadrā ir klusums, un neviens tev, skatītājam, nepalīdz, nepasaka priekšā, kurš šajā cilvēku pūlī ir sliktais, kurš labais, kurš melo, kurš izliekas. Jo nekādu uzvarētāju šeit nav.

Filmas spēks ir tieši vēstījuma intonācijā un neuzbāzīgumā. Bet, sekojot autora vēstījumam par Latvijas cilvēku noskaņojumu abpus robežai, ir iespējams uzzināt vairāk, nekā oficiālos faktos. Būtībā filma nav tikai par robežām un cilvēkiem uz tām, bet par katru valsti, kurai jāspēj nosargāt sava identitāte. Tas prasa ne tikai fiziskus, bet arī ētiskus upurus.

Režisors Dāvis Sīmanis ir radījis vienu no personiskākajām  vēstures lekcijām. Un nav svarīgi, vai Jūs zināt,, kur atrodas Latvija un kāds ir mūsu valsts etniskais sastāvs. Filma skar dziļāk, jo robežas mēs novelkam gan galvās, gan sirdīs. Un sirdsapziņās.

 

TURPINĀJUMS / TO BE CONTINUED
Režisors Ivars Seleckis
Studija Mistrus Media
Nacionālā pirmizrāde – 2018. gada 22. martā

Latvijas dokumentālā kino klasiķis un vienīgais European Film Academy winner režisors Ivars Seleckis ir uzņēmis savā mūžā pirmo filmu par bērniem, kuriem būs augt lieliem mūsu acu priekšā. Ivars Seleckis ir viens no leģendārās un pasaulē atpazīstamās, tā sauktās Baltijas kino poētiskās skolas radītājiem, kas kopš 20. gadsimta 60. gadiem iezīmēja alternatīvu kino valodu un domāšanas veidu uz ekrāna – pilnīgā pretstatā tālaika patētiskajam un pozētajam filmēšanas stilam, sauktam par sociālistisko reālismu. Faktiski tā bija kino valodas (un līdz ar to arī satura) revolūcija, līdzīgā veidā ar slēptu humoru par savu reālo dzīvi tolaik sāka runāt poļu un čehoslovāku dokumentālisti. Tolaik 60. gadu jaunā Latvijas dokumentālistu paaudze izvēlējās ieskatīties parastu cilvēku sejās, redzēt pasaules skaistumu gan baltu margrietiņu pļavās, gan dubļainos ceļos. Viņi izmantoja montāžas kino paņēmienus, konfrontēja attēlus, radot citu saturu, kura zemtekstus tālaika skatītājs lasīja kā estētiskus rēbusus un jutās iesaistīts, un varbūt pat mazliet laimīgs.

Režisors un operators Ivars Seleckis nav pazaudējis savu kinooperatora gēnu, tas viņam ir acīs; viņš joprojām ņem rokās kameru pats un ieslēdz īstajā brīdi. Filma Turpinājums ir savā ziņā simbolisks projekts  gan Latvijas kino nozarei, gan projekta aizsācējam Ivaram Seleckim. Galvenie varoņi ir bērni un viņu ģimenes viņiem tik nozīmīgajā gadā, kad jāsāk iet pirmajā klasē uz skolu. Projektu plānots tupināt 20 gadu garumā, sekojot filmas varoņu izaugsmei,  interesēm, problēmām, kas vienā vārdā saucas dzīve.

Pēc plaša pētnieciskā darba, atlasot galveno varoņu  kodolu – piecus bērnus, režisors apbraukāja visu Latviju, lai izveidotu Latvijas šodienas modeli, ko iespējams ieraudzīt un atklāt bērna acīm. Mazā Anastasija ar gudru un spožu skatienu, vai viņa, kas dzīvo Latvijas nomalē saskaņā ar dabu, mīl savus zirgus un mammu, ir indigo bērns? Labi situētas ģimenes dēls, kuram ir režīms un sports, un tēva stingrība, bet arī drosme šaha spēlē apzināti izvēlēties nepareizu gājienu, lai pierādītu, ka arī tā var…. Vai viņš kļūs par izcilu matemātiķi vai fiziķi? Un zēns, kurš savā bērna prātā skolotājai skaidro kosmosa parādības, vai viņš ir nākotnes zinātnieks, vai varbūt liktenis viņam paredzējis citu scenāriju? Jā, un ir tāds laiks, kad daudzas Latvijas mammas pelna iztiku ģimenei kaut kur pasaulē, ik vakaru audzina bērnu skype sarunās, bet visa ikdienas nasta paliek uz vecmāmiņas pleciem.

Režisors Ivars Seleckis ar pieredzes bagāta cilvēka apziņu liek pirmo nākotnes cilvēka pasjansu dokumentālajā kino. Viņš uzņemas atbildību no Latvijas iedzīvotāju spektra izvēlēties tieši šos, parastus, dzīvus, jaukus bērnus, kuriem būs jānes arī savu dzimtu apzināts vai neapzināts mantojums. Dara to ļoti jūtīgi, bez didaktikas un režisoriska spiediena uz notikumu gaitu. Viņš ar savu kameru ir blakus. Cieši blakus. Viņš ļauj mums just, kā prieks ienāk mājās, viņš atļauj meitēnam raudāt, ja jau tās dienas rīts ir tik grūts… Pasaule ir skaista, jo bērnība to ir pelnījusi, pat tad, ja zābaki sabristi, rokas nosalušas un ļoti pietrūkst mammas bučas.

Kamera glezno Latvijas ainavu miglā, slapjdraņķī un vasaras pilnziedā. Tas ir no turienes, no tālajiem sešdesmitajiem, kad kinoveidotāji apliecināja pasaulei, ka katram durvju rokturim piemīt kinogēnija. Realitātei ir pašvērtība un, ja to spēj fiksēt dokumentālists, tad brīnums ir noticis. Ivars Seleckis ir pacēlis cilvēciskās  ieinteresētības un vizuālās kvalitātes latiņu augstu. Tāda dzīve, kā filmā Turpinājums, ir dzīvojama. Tā ir jaunā gadsimta Latvija ar pretrunām, priekiem, skumjām un  sapņiem. Gaidīsim Turpinājuma turpinājumu.

 

DOTAIS LIELUMS: MANA MĀTE / SOLVING MY MOTHER
Režisore Ieva Ozoliņa
Studija FA Filma
Nacionālā pirmizrāde – 2018. gada 4. janvārī

Režisore Ieva Ozoliņa sacēla vētru Latvijā ar savu pirmo dokumentālo filmu Mans tēvs baņķieris / My Six Million Dollar Father, izstāstot neglaimojošu stāstu par sava tēva finansiālajām neveiksmēm un bēgšanu no ģimenes. Ieva Ozoliņa  radīja, iespējams, pirmo latviešu dokumentālo trilleri, jo apbrauca pusi zemeslodes, meklējot liecības par tēva likteni. Un atrada viņu Malaizijas psihiatriskajā klīnikā – sagrautu cilvēku, kurš meitu neatpazina.

Režisores otrā filma Solving My Mother ir jau Amsterdamā (IDFA) godalgota filma, un tas nav vēstījums par režisores mammu, taču Ieva Ozoliņa saglabā atklātības līmeni, kas balansē uz ētikas naža šaurā asmens. Filma seko jauna matemātikas doktoranta vientuļajai un izmisīgajai dzīvei. Jauneklis, kuram, pēc skata spriežot, ir mazliet pāri 30 gadiem, uzrakstījis iesniegumu policijai par savu māti,  augstskolas pasniedzēju,  kura ģimenes strīda dēļ piedraudējusi ar pašnāvību, tādējādi izraisot dēlam neirotiskus veselības traucējumus. Kas te notiek? Kāpēc vistuvākie cilvēki viens otru nedzird, nesaprot un vaino?

Pat ja katrā ģimenē mēdz gadīties kašķi, šis gadījums iziet ārpus pieņemtajām, nospraustajām, varbūt uzspiestajām normām. Bet tas noteikti nav stāsts par cilvēciskās neatkarības centieniem. Tas ir egoisma triumfs. Filmas galvenie varoņi neraisa ne žēlumu, ne līdzjūtību, ne simpātijas, viņi visi paši ap sevi ir uzcēluši savas vientulības žogu. Varbūt tieši tas šo stāstu par gļēvu dēlu un despotisku māti padara tik universālu visām tautām un valstīm.

Ieva Ozoliņa filmē home video manierē, viņa ir šajās mājās ieguvusi uzticību. Operatora Mārča Slavinska kamera šiverē pa piekrautiem istabas stūriem, netīriem traukiem, ieiet arī guļamistabā. Kamera ir brīžiem gandrīz apjukusi šajā ģimenes tracī, tās kustība brīžiem atgādina tos nejaušos, ar telefonu veiktos filmējumus, ko iesniedz policijai kā vizuālus pierādījumus.

Režisore mums nepalīdz saprast, kāpēc ar šo puisi, viņa brāli, viņa māti, vectēvu un nepiepildīto mīlas dēku tā ir noticis. Kāpēc ir tik daudz naida un neizdošanās starp viņiem visiem? Gadsimta kaite – depresija, tikai agresīvās izpausmēs. Ģeniālais matemātiķa prāts (to režisore ļauj mums piedzīvot uz ekrāna) un pievilcīga āriene tomēr neļauj jaunam vīrietim sasniegt briedumu, lai vismaz cilvēciski akceptējamās formās risinātu attiecības ar savu ģimeni un māti. Iespējams, ir jāpakāpjas gabaliņu nost no šī trokšņainā stāsta. Mēs varētu pakāpties  grieķu mitoloģijas virzienā, kur dēli pacēla roku pret māti fatālas iekšējas greizsirdības dēļ, un mēs varētu pakāpties arī Šekspīra virzienā un atcerēties stāstu par Hamletu un viņa māti… Nekā uzmundrinoša.

Dēla un mātes attiecības ir, iespējams, viena no dabas lielākajām mīklām. Sieviete iznēsā vīrieti un nespēj pa īstam palaist viņu pasaulē, arī jau pieaugušu. Viņš pēc tam vai nu mīl sievietes tikai pēc mātes līdzības, vai arī visu mūžu nespēj pieņemt savas mātes spēku pār sevi, kā šajā gadījumā – Ievas Ozoliņas dokumentālajā filmā. Režisore paplašina dokumentālās dzīves attēlojuma robežas, privātuma robežas uz ekrāna, un tas ir viņas spēks.   Filmā vizuāli nav nekā šokējoša detaļās, vidē, attiecībās, tomēr tā atstāj šokējošu iespaidu. Sajūta, ka tu atrodies svešā virtuvē un tur neesi piederīgs, nav komfortabla. Bet vienmēr ir derīgi atcerēties, ka facebook  attēli melo un realitāte ir kaut kur blakus. Ir grūti iedomāties laimīgas beigas šim dēla un mātes duelim, ģimenes (galma) klātbūtnē un aizkadrā. Bet tas nenozīmē, ka šādi stāsti neeksistē.  Laipni lūgti ienākt ģimenes ellē!

 

BRĪNIŠĶĪGIE LŪZERI: CITA PASAULE / WONDERFUL LOOSERS: A DIFFERENT WORLD
Režisors Arunas Matelis
Studija VFS Films kopražojumā ar Lietuvu, Itāliju, Šveici, Īriju, Ziemeļīriju, Spāniju, Beļģiju
Nacionālā pirmizrāde – 2018. gada februārī

Studijas VFS Films sadarbībai ar kaimiņzemes Lietuvas kolēģiem ir senas tradīcijas, un Brīnišķīgie lūzeri. Cita pasaule ir jau otrais VFS Films kopdarbs ar lietuviešu režisoru Arūnu Mateli.

Filmas par sportu ir konvertējamas visās valodās, taču tām bieži pietrūkst plaša skatītāja tieši specifiskuma dēļ. Tieši cilvēciskuma dēļ. Uzvarētājs taču ir pārcilvēks, vai ne!  Tāpēc  šī filma uzpērk  jau ar ideju un atļauju ienākt  slavenā velomaratona Giro d’Italia aizkulisēs un vērot braucējus no tāda rakursa, kurš parastam līdzjutējam ir nepieejams. Komandas darbs, kas vērsts uz to, lai līderis uzvarētu. Skarba hierarhija sporta sacensībās, kurās piedalās sportisti, kuru uzdevums ir krist, lai uzvarētu tavs biedrs. Un pēc tam pamosties slimnīcas gultā pēc smagas kārtējās operācijas, bet spēt smaidīt. Uztvert to kā dzīves misiju, uzturēt garu, tempu un uzvaras azartu uzvarētājam, kurš nekad nebūsi tu pats… Nav šaubu, profesionālais sports ir nežēlīgs.

Šīs kopražojuma filmas režisors ir lietuvietis, pasaulē godalgotais Arūns Matelis, bet projektā iesaistītas Itālija, Šveice, Īrija, Ziemeļīrija, Spānija un Beļģija. Filmas ražošanu atbalstījis Eiropas fonds Creative Europe un Latvijas Nacionālais Kino centrs, kā arī visu pārējo dalībvalstu kino fondi.

Arūns Matelis kopā ar savu komandu ir radījis aizkustinošu un cēlu odu zaudētājiem – gregariem (tā sauc sportistus, kuri noslēdz braucienu un nodrošina priekšā braucošos līderus ar ūdeni un citiem atspirdzinājumiem). Filma, kas fascinē ar savu iekšējo ritmu un smeldzi, filma, kurai ir brīnišķīgs skaņas celiņš, kas palīdz piešķirt filozofisku dimensiju  tēmai, cik maksā uzvara un cik vērts zaudējums. Filma, kas ir konceptuāli izdomāta līdz galam. Jo, skaidrs, ka šeit nav un nevar būt otrā dubla – kā jebkurā uzvarā un, starp citu,  jebkurā  dzīves jomā. Vai nu kamera ir gatava  notikumam, vai nu jums nav filmas.
Tāpēc režisors  savā grupai bija piesaistījis operatorus no dažādām valstīm, kuri jūt šo riteņbraukšanas azartu gandrīz ar nervu galiem, tā kameras vīru komandā nokļuva divi latviešu operatori – izsmalcinātais un jūtīgais Valdis Celmiņš un bijušais riteņbraucējs, operators un pats arī daudzu atzītu filmu režisors Ivars Zviedris.

Tas nodrošina filmai negaidītus kameras rakursus, kur vieta gan sportistu portretiem, gan muskuļu saspringumam un plastikai.  Savā ziņā šīs filmas veidošana ir līdzīga sporta sacensībām, kuras Matelis rāda savā filmā:  katram, sākot ar dežurējošo dakteri, kurš pārsien sasitumus braucošam sportistam, izkāries no sanitārā transporta loga, turpinot ar kateringu, kur izšķiroša ir ūdens pieejamība, nenokāpjot no riteņa, un beidzot ar masāžistu pēc brauciena. Katram ir izšķiroša, pat liktenīga loma  būt savā vietā un, galvenais, īstajā sekundē.

Filmas temps it kā sinhronizējas ar sportista izjūtām un montāžā rada gan spriedzes pilnus kāpumus, gan mazus ieelpas brīžus – kā situācijā, kad brauciena apkalpojošais personāls pēc iepriekšējas norunas iedod velosportistam ziedu pušķi, ar ko garāmbraucot bildināt savu izredzēto, un mēs dzirdam ieinteresētu jautājumu – vai viņa atbildēja “jā”?! Te ir arī tēvu un ģimenes atbalsta emocijas – pat ja viņu dēls nebūs uzvarētājs. Kritienu filmā ir daudz un, pat ja jūs neesat  velosportists, tik ļoti iespējams identificēties ar cilvēku, kuram pēc kritiena tomēr jāceļas, jo viņam jāsasniedz finišs, kuram gatavošanās ilgusi mēnešiem un pat gadiem ilgi. Vīrišķības stāsts, ko drīkst rādīt arī sievietēm.  Varbūt vienīgi sportistu mammām labāk tomēr ne. Viņām varbūt sāpēs.

2017. gada nogalē Varšavas starptautiskajā filmu festivālā filma saņēma balvu Labākā pilnmetrāžas dokumentālā filma, kas pēc reglamenta tai nodrošina arī nomināciju Eiropas Kino akadēmijas balvai šajā kategorijā.

 

Daira Āboliņa