Ivars Seleckis. Nerimtīgais

Ivars Seleckis (1936) ir ikoniska figūra Latvijas kino vēsturē un šodienā. Viens no Latvijas izcilajiem dokumentālā kino režisoriem un operatoriem, kura ieinteresētais un poētiskais skatījums uz pasauli ir lielā mērā veidojis Rīgas dokumentālā kino skolas vizuālo estētiku kopš 20. gadsimta 60. gadiem, un arī 83 gadu vecumā viņš neliekas mierā, būdams aktīvi iesaistīts pat uzreiz divās filmās no programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei”.

 

Selecka filmas pieder Latvijas kino zelta fondam un joprojām ir mūsu skatītājiem pazīstamas un iemīļotas – it īpaši Šķērsiela (1988), pasaulē visplašāk zināmais no viņa darbiem. Taču pat tie latvieši, kas kaut kā pamanījušies Ivara Selecka filmas neredzēt, noteikti būs režisoru ievērojuši festivālu un pirmizrāžu burziņos – vienmēr uzvalkā un melnā beretē, sirmajai kazbārdiņai paceļoties virs pūļa, vērīgi ieklausoties sarunbiedros. Varbūt tieši šāda vērīga, ne vērtējoša ieklausīšanās un ieskatīšanās ir tas, kā lāgiem pietrūkst mūsdienu pasaulē, – un tas padara Selecka filmas arvien aktuālas, bet pašu režisoru mudina turpināt strādāt un pat 83 gadu vecumā sagādāt sev jaunus izaicinājumus.

Šogad ar Ivara Selecka vārdu Latvijas kino saistās divi notikumi, divas pirmizrādes programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei – vispirms paša Selecka dokumentālā filma Turpinājums, un drīz pēc tam arī režisoru Kristīnes Briedes un Audrius Stonys (Lietuva) filma Laika tilti, kurā Seleckis kļuvis par vienu no filmas varoņiem līdzās saviem laikabiedriem un domubiedriem – citiem 20. gadsimta 60. gadu Baltijas jaunā dokumentālā kino veidotājiem.

Attinot kinolenti

Pacietība un paļāvība, ka, pietiekami ilgi vērojot realitāti, tā atklās kādu vēl neredzētu, transcendentālu šķautni, aiz ikdienišķā apslēptu jēgu, šķiet, Ivaram Seleckim piemitusi jau no pašiem pirmajiem soļiem kino. Sešdesmito gadu sākumā, uzsākot operatora karjeru, tolaik vēl students Seleckis veselu vasaru nodzīvo zvejnieku ciemā kopā ar vēl vienu jaunpienācēju, kurš uz kinostudiju bija pārnācis no žurnālistikas, – režisoru Aivaru Freimani, lai uzņemtu tikai 20 minūtes garo dokumentālo īsfilmu Krasts (1963). Abu veikums kļūst par vienu no pirmajiem tā sauktā poētiskā dokumentālā kino darbiem, kuros pirmo reizi bija jūtama patiesa interese par filmas varoņu dzīvi, par cilvēku – pretstatā plakātiskajām un stīvi informatīvajām reportāžām, kas līdz tam raksturoja Padomju Latvijas dokumentālo kino.

Jaunās paaudzes režisori un operatori bija studējuši Maskavas kinoinstitūtā, kur sajutuši radošas brīvības un atļaušanās garšu – Padomju Savienības galvaspilsētā tomēr viss notika vētraināk un radikālāk, kamēr republikās valdīja piesardzība un bailes no tā, „ko teiks Maskava”. Piemēram, vēl viens Aivara Freimaņa un Ivara Selecka kopdarbs Ceļamaize (1963) izraisīja lokālu skandālu un vētrainas diskusijas par to, vai padomju īstenību drīkst attēlot tik neizskaistinātā veidā, un tikai pašu autoru drosme meklēt aizstāvību pie Maskavas priekšniekiem izglāba filmu un viņu pašu tālākos likteņus kinomākslā. Par strauju domāšanas un stilistikas diskursa maiņu liecina fakts, ka pēc diviem gadiem abiem mazpieredzējušajiem autoriem, kuriem kā scenāristi pievienojās vēlākais dokumentālā autorkino klasiķis Hercs Franks un jau tobrīd ietekmīgais dzejnieks Imants Ziedonis, tiek uzticēts nopietnais uzdevums veidot Latvijas PSR 25. jubilejai veltīto pilnmetrāžas dokumentālo filmu; šis darbs, Gada reportāža (1965), saņem augstāko republikas līmeņa apbalvojumu – LPSR Valsts prēmiju.

Kopsolī ar laiku

Līdzīgas noskaņas vēsmoja arī abās pārējās Baltijas valstīs – Lietuvā un Igaunijā. Par šo aizrautīgo un iedvesmojošo pārmaiņu laiku filmu Laika tilti veido režisori Kristīne Briede un Audrius Stonys (producents Uldis Cekulis, VFS Films sadarbībā ar Lietuvas Studio Nominum un Igaunijas Vesilind) – par kinematogrāfistu paaudzi, kas atgriezās savās republikās no kinoinstitūta studijām ar pilnu galvu ideju, alkstot eksperimentēt un veidot jaunu kino ar jauniem likumiem, kas varbūt negaidītā, bet varbūt likumsakarīgā veidā sabalsojās ar 60. gadu norisēm otrpus tā sauktā dzelzs priekškara, brīvajā rietumu pasaulē. Filmas darba nosaukums, ar ko tā pazīstama jau vairākos starptautiskos projektu tirgos, bija Baltijas jaunais vilnis / Baltic New Wave, un tās fokusā ir poētiskā dokumentālā kino pamatlicēji, pirmie šajā stilistikā strādājušie kino autori no trim Baltijas valstīm – latvieši Uldis Brauns, Aivars Freimanis, Hercs Franks, Ivars Seleckis, lietuvieši Henrikas Šablevičius un Robertas Verba, igauņi Andres Sööt un Mark Soosaar.

Nav pārsteigums, ka līdzīga tematika un interese par kadra kultūras izkopšanu attīstījās visās trīs republikās – Baltijas kinematogrāfisti uzturēja ciešas koleģiālas un pat draudzīgas saiknes, bieži tikās dokumentālā kino simpozijos, entuziastiski dalījās ar idejām un iedvesmoja viens otru; šo laiku filmas varoņi atceras ar mirdzumu acīs, stāsta Kristīne Briede. Kopējā kuplajā poētiskā kino buķetē katras valsts dokumentālisti ienesa savu niansi – lietuviešu tālaika kino dzen stingras saknes laukos, atsaucoties uz tautisko, tradicionālo, kas nezūdoši turpinās cauri laiku laikiem; igauņu filmas ir urbānākas, modernistiskas, tās raksturo asprātība un montāžas dinamika; savukārt Latvijas kinematogrāfisti pievēršas mūžīgajiem jautājumiem, cenšoties ar kino kameru ielūkoties cilvēka dvēselē. Filma Laika tilti arī stilistiski tiek veidota kā veltījums poētiskajam dokumentālajam kino, mērķējot iepazīstināt plašāku publiku ar šo fenomenu, kas iedvesmojis nu jau vairākas kino veidotāju paaudzes.

No fabrikas līdz Šķērsielai

Sešdesmito gadu otrajā pusē Ivara Selecka ceļš kino vēl turpinās kā operatoram, ciešā kopsolī ar Aivaru Freimani vairākās filmās. Kā nozīmīgākās starp tām minamas Kuldīgas freskas (1966, savam laikam eksperimentāla mazpilsētas ainiņu mozaīka ar drosmīgu skaņu celiņu, kas atsakās no diktora teksta un radoši strādā ar dzīvo skaņu) un Lomi (1969), kas izceļama tieši ar neparastajiem Ivara Selecka kameras filmējumiem, ko kinozinātniece Inga Pērkone raksturo kā “piltuves formas”.

Vēl ilgus gadus Ivars Seleckis turpina strādāt kā operators un nākamajās desmitgadēs uzņem arī dažas spēlfilmas, tomēr paralēli 60. gadu pašās beigās Seleckis sāk dokumentālās filmas arī režisēt. Pamazām izkristalizējas Selecka-režisora darbu caurviju tēma, kas neapšaubāmi ir turpinājums poētiskā kino izvirzītajiem filosofiskajiem jautājumiem, bet atspoguļo arī autora interesi par norisēm sabiedrībā un vēlmi izzināt cilvēkus un pasauli ar sev pieejamiem līdzekļiem – atsevišķu indivīdu ikdienas dzīve kā lupa, kas ļauj ieraudzīt plašākus sociālus procesus. Piemēram, Valmieras meitenes (1970), ko Latvijas kinovēsturē uzskata par vienu no pirmajām sociāli aktuālajām poētiskā stila filmām, dokumentē stiklašķiedras rūpnīcas strādnieču dzīvi – darbu, atpūtu, sapņus, cerības un arī problēmas, ko izraisījis jauno sieviešu “pieplūdums” nelielajā mazpilsētā pēc rūpnīcas uzbūvēšanas. Ivars Seleckis neierasti smalki un detalizēti atrisina vienkāršu, pat pliekanu uzdevumu – uzņemt filmu par padomju darbaļaudīm.

Diloģija Sieviete, kuru gaida? (1978) un Meklēju vīrieti (1983) ir vēl asāka sociāla preparācija, kurā atklāti tiek aplūkota sievietes un vīrieša loma padomju sabiedrībā – nevis vēlamā, bet esošā –, analizējot padomju valstī propagandētās un it kā sasniegtās līdztiesības patiesās izpausmes un sekas. Abas filmas, protams, sacēla īstu ažiotāžu un izraisīja kvēlas diskusijas.

Ar filmu Sieviete, kuru gaida? Seleckis uzsāk ilglaicīgu sadarbību ar scenāristu Tālivaldi Margēviču, kurš nospēlē svarīgu lomu Selecka meistardarba Šķērsiela (1988) dzimšanā, aizvedot režisoru uz šo Rīgas nomales ieliņu. Seleckis daudz strādā arī kopā ar sievu, montāžas režisori Maiju Selecku, veidojot unikālu radošo tandēmu Latvijas kino jomā. 2014. gadā Ivars un Maija Rīgā no Bergmana aktrises Līvas Ulmanes rokām saņem Latvijas nacionālo kino balvu Lielais Kristaps par mūža ieguldījumu kinomākslā.

Filma Šķērsiela saņēmusi ne tikai Nacionālo kino balvu, Latvijas kinovēsturnieki mēdz teikt, ka šai filmai piešķirti trīs augstākie apbalvojumi, kādi vien dokumentālā kino pasaulē iespējami, un virkni prestižu starptautisku festivālu atzinību vainago Eiropas Kinoakadēmijas balva par labāko dokumentālo filmu. Rīgas ieliņā mītošos vienkāršos ļaudis iemīl skatītāji visā pasaulē, tik dzidri un iejūtīgi Seleckim izdevies iemūžināt viņu ikdienas gaitas, priekus un bēdas, lielos un mazos notikumus, kam just līdzi var ikviens, jo ikvienam tie ir atpazīstami. Tai pašā laikā Šķērsiela ir ārkārtīgi precīzs un visai pasaulei interesants konkrēta laikmeta un konkrētas vietas šķērsgriezums, kas tapa īstajā mirklī – kad Eiropas skatītāji sāka ziņkārē skatīties pāri brūkošajam dzelzs priekškaram, interesējoties, kas tad tur otrā pusē īsti notiek.

Ieguldījums nākotnē

Latvijas kino tik sarežģītajos deviņdesmitajos gados, kad Latvijā mainījās gan politiskā, gan ekonomiskā situācija un filmu nozare nonāca katastrofālā naudas trūkumā, Ivars Seleckis tomēr pamanījās uzņemt pa pilnmetrāžas dokumentālajai filmai gandrīz ik gadu, veidojot Latvijas vēsturei un kino vēsturei unikāli vērtīgas laikmeta liecības. Tapa arī turpinājums Jaunie laiki Šķērsielā (1999), bet triloģijas noslēdzošā daļa Kapitālisms Šķērsielā tika pabeigta 2013. gadā.

Lai gan Meistars pelnīti varētu atdusēties uz lauriem, Selecka nerimtīgais pasaules pētītāja gars neliek mieru, un 2018. gada martā gaidāma jauna viņa filma Turpinājums (producenti Gints Grūbe, Antra Gaile, studija Mistrus Media). Iedvesmojies no citiem dokumentālā ilgvērojuma grandiem (piemēram, Up Series veidotāja Maikla Epteda / Michael Apted), režisors uzsācis grandiozu projektu, ko plāno nodot nākamo paaudžu rokās: gada garumā viņš filmējis pirmās klases skolēnus dažādās Latvijas vietās. “Es jau esmu pilnīgs totalitārisma produkts, savu izglītību sāku 1940. gada rudenī, kad Latvijai tikko bija uzspiesta padomju vara,” skaidro Seleckis. “Man ir interesanti vērot, kā izaug jauns cilvēks brīvā valstī. Un skola ir tā, kas formē cilvēku, viņa skatu uz lietām un parādībām.” Seleckis iecerējis, ka katrā izglītības posmā (tātad uzsākot studijas vidusskolā un augstskolā) viņa varoņiem pievērstos jauns režisors ar savu skatījumu.

Šajā filmā Seleckis pirmo reizi atteicies no operatora pienākumiem, uzticot to pēdējos gados ļoti pieprasītajam dokumentālā kino operatoram Valdim Celmiņam (Atbrīvošanas diena (2016), Dubultie svešinieki (2015) u.c.), kurš interesantā kārtā ir arī viens no filmas Laika tilti kameras vīriem. Tā poētiskā kino tradīcijas tiek nodotas no paaudzes paaudzē, attīstoties un mainoties līdzi laikam. Turpinājums ir skaists nosaukums klasiķa darbam – tas atgādina, ka nekas nekad neapstājas. „Šī ir pirmā reize, kad es kino strādāju ar bērniem,” mūsu sarunā piemin Seleckis. “Dokumentālistam vienmēr jāstrādā ar jaunām idejām.”

Sanita Grīna