Jaunus krustpunktus meklējot. Intervija ar producenti Aiju Bērziņu

Latvijas Kinoproducentu asociācijas vadītāja un Filmu padomes priekšssēdētāja, viena no divām studijas “Tasse Film” līdzīpašniecēm un viena no daudziem Rīgas starptautiskā kinofestivāla Riga IFF organizatoriem – Aija Bērziņa ir viena no aktīvākajiem filmu producentiem gan Latvijas mērogā, gan starptautiskos sadarbības projektos.

 

Pirms septiņiem gadiem tika nodibināta kino kompānija Tasse Film. Tās kodolu veidoja divas jaunas, bet sevi jau pierādījušas producentes Aija Bērziņa un Alise Ģelze, kuru kontā jau bija panākumi starptautiskajā kino scēnā. Par šīs kino kompānijas pirmo producēto pilnmetrāžas spēlfilmu kļuva režisora Renāra Vimbas debijas darbs Es esmu šeit (2016), kas ieguva Berlīnes starptautiskā kinofestivāla konkursa Generation Kplus galveno balvu, Kristāla lāci, atkārtojot Alises Ģelzes producētās Jāņa Norda spēlfilmas Mammu, es tevi mīlu (2013) panākumus Berlinālē. Pagājušā gada novembrī uz ekrāniem iznāca jau otrais viņu kopīgi īstenotais darbs – Jāņa Norda nākamā pilnmetrāžas spēlfilma Ar putām uz lūpām (2017) par bijušo policistu un kaujas suņu treneri Didzi, kurš dažu dienu laikā nonāk neapskaužamā situācijā – viņš tur aizdomās sievu par neuzticību, kamēr viņa mīļotie suņi inficējas ar kādu bīstamu slimību.

“Ja cilvēki veiksmīgi iziet cauri vienai filmai, viņi paliek kopā. Tas ir tāpat, kā personiskajās attiecībās – ir jānomoka pirmie divi trīs gadi, līdz jūs pieslīpējaties un zināt, ar ko rēķināties,” atzīmē Aija Bērziņa. 2018. gada februārī pirmizrādi piedzīvos studijas Tasse Film producēts režisores Madaras Dišleres debijas darbs Paradīze ’89, kas tiek īstenots Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Turklāt kompānija ne tikai producē latviešu režisoru filmas, bet arī aktīvi iesaistās dažādos starptautiskos kopprojektos kā minoritārie kopproducenti no Latvijas puses. “Pagājušais gads bija labs tests mūsu kapacitātei – trīs Latvijas filmas un trīs ārvalstu filmas ražošanas procesā ir zināms limits, ja nevēlamies pazaudēt kvalitāti,” piebilst producente.

Režisors Jānis Nords stāsta, ka par vienu no izaicinājumiem viņa filmas producentiem kļuva amerikāņu scenārista Meta Goseta darba Origin of Species iegāde.

Jā, tas bija izaicinājums, jo mums nebija šādas pieredzes – pirkt scenāriju. It īpaši Amerikas kontekstā, kur Scenāristu ģilde nosaka ļoti stingrus noteikumus, un to pārvarēšanai mums vajadzēja meklēt tālredzīgus risinājumus. Tieši tur slēpjas kino maģija – katrs nākamais projekts nāk ar jaunām situācijām, ar kurām tev ir jātiek galā. Piemēram, Jāņa Norda filmā darbojas trenēti suņi. Kur viņus meklēt? Kā ar viņiem strādāt? Tev katru reizi paveras pilnīgi jauna pasaule.

Jāņa Norda iepriekšējā pilnmetrāžas spēlfilma Mammu, es tevi mīlu (2013) Berlīnes starptautiskā kinofestivāla konkursā Generation Kplus ieguva galveno balvu Kristāla lāci. Vai tas uzlika papildus atbildību?

Man šķiet, ka režisoriem ir ļoti grūti pēc šādiem panākumiem. Viņš izjūt lielāku spiedienu, jo lielākas ir cilvēku ekspektācijas, taču tas ir nepareizi, jo filmas uzņemšana ir radošs process, kas var izdoties labāk vai sliktāk. Tāpat kā mūzikā – var izdoties hits, bet var sanākt arī ne tik populāra dziesma.

Filma Ar putām uz lūpām ir tapusi kā Latvijas, Lietuvas un Polijas kopražojums.

Lietuvieši un poļi mums pievienojās jau pašos pirmsākumos. Mēs vispār ļoti savlaicīgi sākam meklēt sadarbības partnerus, lai viņi varētu piedalīties jau scenārija attīstīšanas procesā – viņiem var būt savs skatījums, ko vienmēr ir ļoti vērtīgi dzirdēt, jo arī viņiem būs jāpārdod šis projekts savā tirgū.

Viens no jūsu studijas projektiem tiek realizēts Nacionālā kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, kurā kopumā ir ieplānotas 16 darbu pirmizrādes. Ko šī programma devusi vietējai kinoindustrijai?

Šī programma kļuva par ļoti nepieciešamo enerģijas un finansējuma šprici Latvijas kinoindustrijai – to bija smagi skārusi ekonomiskā krīze, kad tika “nogriezti” 70% no valsts finansējuma, un filmu nozare nekādi nespēja atgūties. Līdz ar šo programmu visi sajuta, ka kinoindustrija ir atguvusi spēkus un kinocilvēkiem vairs nav jāstrādā citos darbos, lai paliktu savā profesijā. Es ceru, programmas rezultāts parādīs to, ka filmu nozare ir svarīga Latvijai, ka tai ir potenciāls sevi atpelnīt ar kopražojumiem un kinoservisa piedāvāšanu, radot jaunas darba vietas un dodot labumu Latvijas tautsaimniecībai. Un es ceru, ka šis uzrāviens turpināsies caur cita veida programmām, piemēram, atbalstot vēsturisku filmu veidošanu, kam nekad nepietiek līdzekļu to finansiālās ietilpības dēļ.

Jūsu producētā filma pievēršas nesenajai Latvijas vēsturei.

Tā ir jaunās režisores Madaras Dišleres debijas spēlfilma Paradīze ’89, kas balstīta viņas pašas atmiņās par bērnību un 1989. gada vasaru – ļoti nozīmīgu laiku Latvijas ceļā uz neatkarības atgūšanu. Mēs esam veikuši vairākus testa skrīningus ar bērniem, kuros filmas noskatīšanās ir raisījusi neskaitāmus jautājumus – kāpēc ir tukši veikali, kas tie par miličiem un tamlīdzīgi… Veidojas saruna starp trim paaudzēm, no kurām divas šo laiku ir piedzīvojušas klātienē. Šo filmu Madara Dišlere ir veltījusi saviem bērniem, lai pastāstītu viņiem par savu bērnību un vietu, kurā viņi dzīvo. Man šķiet, mūsu bērni ļoti maz zina par Atmodas laiku, un spēlfilma ir ļoti labs veids, kā par to runāt.

Vai jūs varētu pastāstīt par savu nākamo projektu?

Šī gada janvārī sākās režisora Jura Kursieša otrās pilnmetrāžas spēlfilmas Oļegs uzņemšana, kas tupināsies līdz aprīļa beigām. Tāpat kā viņa debijas darbs Modris (2014), šis ir character-driven stāsts – uzmanības centrā ir trīsdesmit piecus gadus vecs Latvijas nepilsonis, kurš dodas uz Briseli, lai tiktu galā ar savu dzīvi. Plašākā nozīmē tas ir stāsts par migrācijas jautājumiem mūsdienu pasaulē, par to, ko nozīmē atrast savu vietu šajā tautu staigāšanas laikmetā.

Jūsu sadarbības partneri ir beļģi un lietuvieši.

Viens no filmas izaicinājumiem ir tas, ka puse no tās tiek uzņemta Beļģijā, kur viss ir divreiz dārgāk nekā Latvijā. Tāpēc mēs piesaistījām vietējo kopproducentu, kā arī kopproducentu no Lietuvas, jo filmas galveno varoni atveido pazīstamais lietuviešu aktieris Valentīns Novopoļskis. To mēs saucam par dabisko kopprodukciju, kas izriet no scenārija vai komandas izvēles. Gada nogalē mēs izturējām milzīgu konkurenci un saņēmām no Beļģijas The Centre du Cinéma et de l’Audiovisuel (CCA) finansējumu, uz kuru pretendēja piecpadsmit projektu ar lieliem vārdiem. Mūsdienās ir jārēķinās ar to, ka tu konkurē ar visu pasauli, un tas spiež tevi celt kvalitātes latiņu un noslīpēt savu projektu līdz maksimumam.

Jūsu kompānija aktīvi iesaistās dažādos starptautiskos projektos kā minoritārie producenti no Latvijas puses. Kādi projekti ir bijuši jūsu dienas kārtībā pēdējā gada laikā?

Pagājušajā gadā mums bija trīs projekti, kuros Tasse Film pārstāvēja Latviju kā minoritārais kopproducents. Viens no tiem bija Krievijas, Latvijas un Čehijas kopražojums Humorists, otrs – Čehijas, Latvijas un Nīderlandes kopdarbs Ārpusē, trešais – Francijas, Anglijas, Krievijas un Latvijas kopprojekts Sonāte. Visi projekti tika filmēti Latvijā.

Pēdējā laikā ļoti attīstās Latvijas producentu sadarbība ar ārvalstu kolēģiem.

Tas ir skaidrojams ar diviem pamatiemesliem. Pirmkārt, ar to, ka pēdējos gados Latvijā ir pieejams Nacionālā Kino centra un Rīgas Filmu fonda līdzfinansējums ārvalstu filmu uzņemšanai. Otrkārt, ar to, ka Latvija ir kļuvusi atpazīstamāka kā vieta un sadarbības partneris – arī tāpēc, ka Baltijas valstis sākušas sevi aktīvi reklamēt un pozicionēt kā vienotu reģionu, kā to vienmēr dara Skandināvija vai Balkānu valstis.

Kas veicina Baltijas valstu sadarbību?

Baltijas valstis pēdējos gados veido ļoti daudz savstarpēju kopražojumu, piesaistot vienas valsts filmai citas valsts finansējumu un radošo grupu; agrāk tas tā nenotika. Turklāt mums ir kopējas mārketinga aktivitātes Berlīnē, Kannās un citur, kopējas prezentācijas un pieņemšanas, un tas ir ļoti labs veids, kā palielināt sadarbības partneru loku.

Kādas jūs redzat perspektīves?

Es domāju, ka sadarbība turpinās attīstīties, vismaz mums ir bijusi tikai veiksmīga pieredze ar kopražojumiem. Piemēram, Nīderlandes aktieri bija patīkami pārsteigti par Latvijā pieredzēto, jo joprojām eksistē daudz aizspriedumu par, ka šeit ir postpadomija un cilvēki nezina, kā strādāt Eiropas līmenī. Līdzās oficiālajām prezentācijām ne mazāk būtisks valis, uz kura balstās iespējamo sadarbību atrašana, ir komunikācija “no mutes mutē”. Ja kādam ir laba pieredze, viņš dalās ar to tālāk – šeit ir finansējums, ko var piesaistīt, ir profesionāli cilvēki un piemēroti apstākļi. Turklāt Latvijas kinoindustrija nav tik noslogota kā Čehijā vai Ungārijā – tur tiek filmētas lielbudžeta Holivudas filmas, un tas var radīt sarežģījumus filmēšanas grupas nokomplektēšanā.

Jūs esat arī Rīgas Starptautiskā kino festivāla (Riga IFF) prezidente un dibinātāja. Kāpēc jums vēl tas vajadzīgs?

Rīgas Starptautiskais kino festivāls ir ļoti nozīmīgs notikums vietējās filmu nozares kontekstā. Tas, ar ko saskaras visa Eiropa, ir nemitīgā cīņa ar Holivudas filmām, kurām ir milzīgi mārketinga budžeti, tāpēc tās ļoti intensīvi ienāk mūsu kino izrādīšanas vietās. Šāds festivāls ir instruments, ar kuru uzturēt un attīstīt cita veida kino skatīšanās tradīciju, pirmkārt jau vietējā un Eiropas kino skatīšanās tradīciju. Kopš 1986. gada Latvijā tika rīkots Rīgas Starptautiskais kino forums Arsenāls, bet tas 2012. gadā pārstāja eksistēt. Tomēr bez šādas tradīcijas kopšanas nevar sagaidīt rezultātu ne skatītāju atsaucības, ne vietējo produktu kvalitātes ziņā, un šajā procesā ir jāinvestē nauda. Šogad Rīgas Starptautiskais festivāls atzīmēs savu piecu gadu jubileju; daudz kas ir izdarīts, bet daudz kas vēl jādara. Ja skatāmies Baltijas kontekstā – Igaunijā un Lietuvā ir festivāli ar vairāk nekā divdesmit gadu pieredzi, ar pilnīgi citu finansējumu, citu kapacitāti un citu jaudu. Tas liek sapurināties un saprast, ka mums vēl ir ļoti garš ceļš priekšā.

Ar ko jūsu festivāls izceļas starp citiem?

Latvija vienmēr ir atradusies krustcelēs, un to mēs vēlamies izmantot arī sava festivāla kontekstā. Katra starptautiska kino foruma seja ir tā oficiālā konkursa programma, kuru mēs veidojam bez žanra ierobežojumiem. Tajā tiek iekļautas gan spēlfilmas, gan dokumentālās filmas, gan animācijas filmas, īpašu uzmanību pievēršot eksperimentiem, kuros šie žanri tiek apvienoti. Mēs meklējam jaunus krustpunktus, jaunas formas.

Ilze Auzāne

Foto: Toms Harjo