Arhīvs

Baltijas jūras dokumentālo filmu forums / filmu apraksti un treileri

 

SEANSU PLĀNS


AIZLIEGTAIS BĒRNS (Love Child)
Rež. Eva Mulvada, 2019 | 110′, Dānija

Ieskats filmā

Leila un Sahands ir angļu valodas skolotāji Irānā. Katram no viņiem ir sava laulība, bet kopīgs bērns. Viņu mīlestība ir nelegāla, tādēļ kopā ar četrus gadus veco dēlu Mani viņi nolemj valsti pamest un doties pāri robežai uz Turciju, jo laulības šķiršana un jaunu attiecību uzsākšana Irānā nav iespējama, bet par ārlaulības sakariem var sodīt pat ar nāvi. Intīmā pietuvinājumā piecu gadu garumā varam sekot viņu stāstam par vēlmi būt kopā, pārvarot Irānas un Eiropas likumu līkločus.

Pēc ANO Bēgļu aģentūras datiem Turcijā šobrīd dzīvo 4,1 miljons bēgļu, no tiem 3,7 miljoni sīriešu un gandrīz 400 000 bēgļu un patvēruma meklētāju no citām valstīm. Turcija tādējādi ir valsts, kas šobrīd uzņēmusi visvairāk bēgļu pasaulē. Režisore Eva Mulvada vēlējusies uzņemt filmu par cilvēkiem, kuru situācijā varam saskatīt arī sevi. “Man pašai ir daudz kopīga ar Leilu un Sahandu. Man arī ir dēls un maza ģimenes trīsvienība, un es, tāpat kā viņi, esmu skatījusies Ingmara Bergmana filmas. Ir pašsaprotami, ka bēgļi ir savstarpēji tikpat atšķirīgi, kā citi cilvēki.”

 


BABENKO. PASAKI, KAD ES MIRŠU (Babenco. Tell Me When I Die)
Rež. Barbara Pasa, 2019 | 75′, Brazīlija

Ieskats filmā

“Savu nāvi esmu jau piedzīvojis. Tagad tikai atlicis uztaisīt par to filmu.” Tā režisors Hektors Babenko teicis aktrisei Barbarai Pasai, kad sapratis, ka viņam nav atlicis daudz laika. Viņa pieņēma izaicinājumu piepildīt sava dzīvesbiedra vēlēšanos – būt savas nāves galvenajam varonim. Jūtīgā pietuvinājumā savai dzīvei šajā filmā viņš apzināti atkailina savu dvēseli intīmās un sāpīgās situācijās un ir atklāts par savām bailēm un satraukumu, arī atmiņām, pārdomām un fantāzijām. Kino bija Babenko zāles un barība, kas uzturēja viņā dzīvību. Babenko ir Barbaras Pasas pirmā pilnmetrāžas filma, bet savā veidā tas ir arī Hektora pēdējais darbs – filma par darbu pie filmas. Lai nemirtu.

Babenko, viens no Dienvidamerikas izcilākajiem kinorežisoriem, savās filmās lielākoties pievērsies sabiedrības izstumtajiem. Starptautisku atzinību viņš guva ar drāmu “Pixote” (1980) par brazīliešu ielu bērniem, kuru dzīves rit noziedzības ēnā. 1986. gadā Babenko tika nominēts “Oskara” balvai kā labākais režisors par filmu “Sievietes-zirnekļa skūpsts / Kiss of the Spider Woman” (1985).

 


MĀJAS (Acasa, My Home)
Rež. Radu Čorničuks, 2020 | 86′, Manifest Film, Somija, Vācija, Rumānija

Ieskats filmā

Jau divdesmit gadu Enakes ģimene dzīvo Bukarestes deltā – plašā, blokmāju ieskautā zaļajā zonā, kas, gadiem augot savā vaļā, kļuvusi par retu urbānu ekosistēmu. Ģimenes dzīve rit vienkāršībā un izolācijā no apkārtējās sabiedrības – ezera krastā viņi ir uzcēluši būdu, ar rokām ķer zivis un pielāgojas vien gadalaiku ritmiem. Mieram tomēr drīz pienāk gals – ģimene vairs nespēj ilgāk slēpties no sociālajiem dienestiem un, pašvaldības pārstāvju mudināti, ir spiesti pārcelties uz pilsētu un iemācīties sekot sabiedrības diktētajiem noteikumiem.

Bukarestes delta ir mitrājs, izveidojies 183 ha plašā teritorijā, kur 1986. gadā bijusi iecerēta hidrotehniska projekta celtniecība, kas tā arī netika pabeigta. 2014. gadā delta pasludināta par aizsargājamu dabas parku, un Enakēm drīz bija jāpārvācas. Filmas veidotāji ģimenes bērniem iedeva analogās fotokameras, aicinot fotografēt savu dzīvi pārcelšanās laikā, un vēlāk šīs fotogrāfijas izdeva fotogrāmatā, kas kalpoja par pamatu plašākai sociālai kampaņai.

 


NOMALES PUTNI (Scheme Birds)
Rež. Ellena Fiske, Elinora Hallina, 2019 | 90′, Zviedrija, Lielbritānija

Ieskats filmā

Pabalējušā industriālā Skotijas mazpilsētā pusaudze Džemma sāk dzīvot pieauguša cilvēka dzīvi un gatavojas kļūt par māti. Lai arī šī nomaļā pilsēta, kā saka Džemma, ir vieta, “kur tevi vai nu apbērno, vai iesēdina,” viņa nav nelaimīga. Vectēvs, kurš par meiteni rūpējies kopš mazām dienām, audzē baložus un māca Džemmai boksēties. Viņa pavada laiku ar draugiem, mīl no cietuma iznākušo puisi un mēģina sniegt savam dēliņam visu, ko bērnībā nesaņēma no mātes. 

2005. gada ANO ziņojumā par noziedzību secināts, ka Skotijas iedzīvotāju risks gūt nopietnus miesas bojājumus fiziskā uzbrukumā ir procentuāli viens no augstākajiem pasaulē. Specifiska un izplatīta problēma Skotijā bijusi vardarbība, izmantojot nažus un citus asus priekšmetus. Kopš tā laika notikušas plašas prevencijas kampaņas un nažu uzbrukumu skaits samazinājies uz pusi, tomēr vardarbības izplatība joprojām ir ļoti nevienmērīga.

 


PAR MĪLESTĪBU (Lessons of Love)
Rež. Malgožata Goliševska, Kasja Mateja, 2019 | 75′, Polija

Ieskats filmā

Jola tiecas pēc brīvības un, aizbēgusi no trauksmainas, ciešanu pilnas laulības, pavada laiku kopā ar draudzenēm un velta uzmanību sev. Pēc iepazīšanās ar Vojteku Latīņamerikas deju nodarbībā viņas dzīvē ienāk arī jaunas romantiskas vēsmas. Jolas paaudzes konservatīvo uzskatu paudēji tomēr cenšas attaisnot viņas vardarbīgo vīru, un arī viņai pašai dažkārt piezogas šaubas par savu izvēli. Filma Par mīlestību ir spilgts un pacilājošs ieskats sievietes personīgajā revolūcijā 69 gadu vecumā.

Režisores pirmoreiz sastapa Jolu kafejnīcā “Cafe Smile” – tur nodarbības rīko senioru deju klubs, par kuru viņas sešus mēnešus veidoja īsfilmu. Malgožata tolaik uz brīdi bija zaudējusi ticību mīlestībai un attiecībām, un deju kluba cerīgā un priekpilnā atmosfēra uzmundrināja. Tuvāk iepazīstot Jolu, režisores saprata, ka ir atradušas galveno varoni pavisam citai filmai – par mīlestību.

 


PĀRI JŪRAI (Overseas)
Rež. Juna Songa, 2019 | 90′, Beļģija, Francija

Ieskats filmā

Liela daļa Filipīnu sieviešu strādā ārzemēs kā mājkalpotājas vai aukles. Lai varētu doties peļņā, savus bērnus viņām nākas atstāt citu aprūpē uz vairākiem gadiem. Vienā no daudzajiem Filipīnu mājkalpotāju apmācības centriem satikušās sievietes, kuras kopīgi trenējas gan nevainojami saklāt gultas, gan sadzīvot ar darba devēju lamām un ilgām pēc mājām. Sagatavoties sarežģītām situācijām palīdz lomu spēles, kurās sievietes pārmaiņus iemiesojas darbinieka un darba devēja tēlā. Filma Pāri jūrai raisa jautājumus par darba attiecībām globalizētā pasaulē, vienlaikus uzsverot filmas varoņu lielo mērķtiecību un solidaritāti. 

Filipīnās ir 106 miljoni iedzīvotāju, aptuveni 10 miljoni strādā ārzemēs. Pēc Pasaules Bankas aprēķiniem 2019. gadā ārzemēs strādājošie uz mājām Filipīnās nosūtīja apmēram 35 miljardus ASV dolāru, kas sasniedza 9,8% no Filipīnu IKP. Populārākie filipīniešu viesstrādnieku galamērķi ir Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, Honkonga un Taivāna.  

 


PAŠPORTRETS (Self Portrait)
Rež. Katja Hogsete, Margrēte Ulīne, Espens Vallins, 2020 | 77′, Norvēģija

Ieskats filmā

Lēne Marīe Fosene ir fotogrāfe ar pasaules mēroga talantu un smagu slimību – viņa cieš no anoreksijas. Fotogrāfijā Lēni fascinē iespēja apturēt laiku, un, līdzīgas idejas vadīta, viņa ir vēlējusies iegūt arī pilnīgu kontroli pār savu ķermeni un nekad nepieaugt. Kad Lēnei bija desmit gadu, viņa pārstāja ēst. Piecpadsmit gadu vecumā vecāki uzdāvināja viņai pirmo fotokameru. Savā mākslā viņa ļoti atklāti runā par slimību un izgaismo anoreksijas radītos iekšējos konfliktus un neatgriezeniskās sekas. Pašportrets ir Lēnes Marīes ceļojums un cīņa. “Ja tikai varētu tā vienkārši uzsist knipi un atsākt ēst…”

19.gada oktobrī 33 gadu vecumā Lēne Marīe aizgāja mūžībā. Pirms tam viņa kopā ar vecākiem noskatījās šo filmu un vēlējās, lai to redz visā pasaulē. Lēnes pašportreti pēc viņas nāves izdoti fotogrāmatā “The Gatekeeper”.

 


VĒJŠ. DOKUMENTĀLS TRILLERIS (The Wind. A Documentary Thriller)
Rež. Mihals Belavskis, 2019 | 75′, Polija, Slovākija

Ieskats filmā

Kalnu vējš halny ir Polijas Tatru neparedzamākais elements. Tas parādās cikliski, ik rudeni un pavasari, un nevienam nav zināms, vai un kad tas pārvērtīsies postošā vētrā. Halny jo īpaši ietekmē Zakopanes apvidus iedzīvotājus, pārvēršot gleznainas kalnu takas nepieradinātas dabas performances skatuvē. Kad šis vējš iegriežas, cilvēki kļūst nemierīgi, policijai biežāk nekā parasti jādodas izbraukumos, pieaug pašnāvību skaits un mediķiem pastiprināti jāglābj sirds slimnieki. Filmā attēloti ne tikai vēja nestie postījumi, bet arī tā ietekme uz vietējo cilvēku ikdienas dzīvi.

Par “halny” sauc vēju tieši Polijas un Slovākijas Tatros, bet citur pasaulē sastopami citi šāda veida vēja reģionālie nosaukumi – Klinšu kalnos Ziemeļamerikā to dēvē par “chinook”, Argentīnas Andos tas pazīstams kā “zonda” un Atlasa kalnos Āfrikas ziemeļrietumos – “ghibli”. Tatros šis vējs pūš diezgan bieži, sevišķi aukstajos gadalaikos. 1966. un 1985. gadā tas novērots no 86 līdz 130 dienām gadā. Līdz šim spēcīgākais “halny” novērots 1968. gada maijā, kad brāzmās tas sasniedzis pat 80 m/s. Polijā tas nosaukts par “Gadsimta vēju”.