Venēcijas festivāla jauniešu žūrijā – LKA studente

Venēcijas Starptautiskajā kinofestivālā jau sesto gadu darbojas Eiropas Parlamenta atbalstīta jauniešu žūrija “28 Times Cinema”, un tajā šogad Latviju pārstāvēs kinoteātra “K.Suns” izvirzītā Latvijas Kultūras akadēmijas studente Zane Timoņina.

Kopš 2010. gada Eiropas Parlaments atbalsta projektu 28 Times Cinema, kas dod iespēju 28 jauniešiem vecumā no 18 līdz 25 gadiem kļūt par Venēcijas kinofestivāla jauniešu žūrijas dalībniekiem, saņemot pilnībā apmaksātu ceļazīmi uz festivālu un unikālu iespēju klātienē izbaudīt pasaulē vecākā kinofestivāla atmosfēru, īpašās meistarklasēs tikties ar pasaulē pazīstamiem režisoriem un producentiem, baudīt filmu programmu, kā arī kopā ar atzītiem kino ekspertiem diskutēt par tajā redzēto. Pretendenti tiek izvēlēti ar Eiropas filmu kinoteātru tīkla Europa Cinemas atbalstu un pārstāv katru no 28 Eiropas valstīm.
72. Venēcijas kinofestivāls šogad norisināsies no 2. līdz 12. septembrim un Latviju 28 Times Cinema žūrijā pārstāvēs kinoteātra K.Suns izvirzītā pārstāve Zane Timoņina, kura stāsta:
,,Mācos Audiovizuālās un skatuves mākslas teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā, iesaistos dažādos projektos, nodarbojos ar tekstu tulkošanu, brīvajā brīdī skatoties filmas. Mani vienmēr ir saistījušas humanitārās zinātnes, mākslas, tādēļ, absolvējot Rīgas Valsts 2.ģimnāziju, Kultūras akadēmija šķita loģisks nākamais solis.

Man bija seši gadi, kad brālis parādīja filmu „Jātnieks bez galvas”. Aiz bailēm gandrīz raudāju, bet noskatījos visu, jo brālis solīja, ka „tālāk būs interesanti”. Kad man bija astoņi vai deviņi gadi, viņš sāka mani iepazīstināt ar Švarcenegera, Stallones un Džekija Čana filmām. Gaume kopš tā laika ir mainījusies, bet mīlestība pret kino kļuvusi tikai dziļāka. Ir neskaitāmi daudz brīnišķīgu kino darbu, un katru dienu ir iespēja no jauna atklāt to, kuru uz brīdi saukt par „mīļāko filmu”. Pirmo reizi noskatoties Žana Kokto 1946. gada filmu „Skaistule un briesmonis”, man šķita, ka neko skaistāku uz ekrāna es nebiju redzējusi un arī nekad neredzēšu.
Kino paver iespēju no malas palūkoties uz cilvēku attiecībām, uz mums pašiem. Un varbūt saskatīt to, kas stāv aiz tā visa. Saskatīt koncepciju, jēgu. Varbūt atdurties tukšumā. Novērtēju, ja režisors idejas nepasniedz uz paplātes, bet noslēpj dziļākos slāņos, sarežģītākā formā, tā rosinot pētīt gan kino izteiksmes līdzekļus, gan vienkārši domāt, kas jau ir daudz. Kino ir unikāla māksla – tā ļauj ieraudzīt pasauli svešām acīm. Sergeja Eizenšteina, Žana Renuāra acīm. Un, ja reiz uz šo pasauli ir pavērtas durvis, atpakaļceļa vairs nav.”