Svētdien, 15. martā, kinoteātrī “Splendid Palace” pirmizrādi piedzīvos režisores Dzintras Gekas dokumentālā filma “Dieva putniņi”
– stāsts par to, kā Otrā pasaules kara beigās Vācijas bēgļu nometnēs radās jēdziens “Displaced Persons (DP)”, kam ir būtiska vieta arī Latvijas vēsturē – tūkstošiem cilvēku ar šīm nometnēm sākās ilgi trimdas gadi svešumā.
Filmas autori raksta:
II Pasaules kara beigās, kad Sarkanā armija neapturami tuvojās Latvijai, vairāk nekā 150 000 cilvēku devās bēgļu gaitās. Tie bija dažādu profesiju ļaudis – lauksaimnieki, uzņēmēji, bijušie politiķi, radošā inteliģence, darba cilvēki -, bet visi jau bija pieredzējuši “baigā gada” šausmas. Viņi zināja, ka jātiek prom – ar kuģiem, vilcieniem, zirgu pajūgiem, automašīnām, jebkādi.
Karš bija izārdījis Eiropu, vairāki miljoni bēgļu no dažādām zemēm pārpludināja Vāciju. Apvienotās Nācijas izveidoja Displaced Persons Camps (pārvietoto personu nometnes), nodrošinot patvērumu un iztiku. Bija radušies dīpīši, ko vācieši saukāja par Deutsche Parasit, bet latvieši – par Dieva putniņiem jeb Dieva pabērniem.
Latvieši tika izmitināti aptuveni 300 nometnēs visā Vācijā. Un visur, lai kādi kur bija apstākļi, spēkā tika uzturēts latviskums. Latvju bērniem bija savas skolas, nacionālā kultūra bija dzīva. Visvairāk Dieva putniņu bija Eslingenē – apmēram 6000 latviešu rīcībā bija nodots liels pilsētas rajons. Tā bija Mazā Latvija. Nometņu laikā uzturētā dzimtenes mīlestība trimdas gadu desmitos deva spēku saglabāt latvietību tālajās mītnes zemēs.
Trimdiniekiem Vācijā kā sapņu zeme tēlojās Amerika, bet tur varēja nokļūt tikai tad, ja biji vesels, darba spējīgs un par tevi kāds Amerikā galvoja. Par daudzu trimdinieku vārtiem uz jaunu dzīvi kļuva Kanādas ostas pilsēta Halifaksa – Kanāda bija strauji progresējoša valsts, kam vajadzēja darbaspēku. Halifaksā kā dziedāšanas profesors darbojās bijušais Nacionālās operas solists Mariss Vētra, kurš ieguldīja lielu enerģiju, lai palīdzētu tautiešiem izkļūt no Vācijas nometnēm.
Jaunajā pasaulē viss bija jāsāk no jauna. Vairākus gadus varēja sastapt bijušos advokātus slaukām ielas, profesori mazgāja traukus, inženieri līkņāja kokvilnas laukos. Taču latvieši izdzīvoja un pierādīja, ka ir stipra, strādīga un talantīga tauta. Trimdā izauga vairākas paaudzes. Daži atgriezās no jauna brīvajā Latvijā, daļa kļuva par amerikāņiem un kanādiešiem, viņi neatgriezīsies.
Ēnas no vēstures meža vēl šodien aizēno sauli. Būsim pateicīgi tiem, kas svešumā spēja un prata uzturēt to latvietības garu, kas šeit, dzimtenē, pusgadsimta okupācijā tika nīdēts.
Filmas režisore un producente ir Dzintra Geka, scenārija autors – Agris Redovičs, operatori – Aivars Lubānietis, Edgars Dzenis, montāžas režisors – Armands Zvirbulis, komponists – Pēteris Vasks. Filma ir 85 minūtes gara, tapusi studijā “Sibīrijas bērni”, finansiāli atbalstījis Nacionālais Kino centrs, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Latviešu fonds.