Arhīvs

Mūžībā aizgājis Uldis Brauns (1932-2017)

84 gadu vecumā 2017. gada 13. janvārī mūžībā aizgājis kinodokumentālists Uldis Brauns – viens no leģendārā Rīgas poētiskā dokumentālā kino stila pamatlicējiem.

Uldis Brauns ir operators spēles īsfilmai “Baltie zvani” (1961, režisors Ivars Kraulītis, scenārija autors Hercs Franks), kuru kinovēsturnieki uzskata par leģendārā Rīgas stila pamatakmeni un pirmo filmu, taču Latvijas poētiskais dokumentālais kino varbūt nemaz nebūtu dzimis, ja “Baltajiem zvaniem” nesekotu Brauna režisēto dokumentālo īsfilmu triloģija – “Sākums” (1961), “Celtne” (1962) un “Strādnieks” (1963). Ulda Brauna radošā mūža apraksts lasāms portālā filmas.lv ŠEIT.

Kopš 2015. gada Nacionālā Kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei top pilnmetrāžas dokumentālā filma Baltijas jaunais vilnis (Vides filmu studija, producents Uldis Cekulis), kurā režisori Kristīne Briede un Audris Stonis (Lietuva) pēta 60. gadu dokumentālo kino visās Baltijas valstīs, un Uldis Brauns kopā ar saviem laikabiedriem būs šīs filmas uzmanības centrā.

 

Piemiņas rakstu Uldim Braunam savā blogā Filmkommentaren.dk ir veltījis arī dāņu kinoteorētiķis, pasaules dokumentālā kino speciālists Tue Steen Műller (raksts oriģinālā ŠEIT).

“Skumjas ziņas,” teica Audris Stonis, kad satikāmies Orhūsas kinoteātrī Øst for Paradis, kur notiek minifestivāls Baltic Frames / Baltijas kadri. “84 gadu vecumā no mums aizgājis Uldis Brauns.” Brauns un Hercs Franks bija Rīgas poētiskā dokumentālā kino virzītājspēki. Es vaicāju Stonim, kā viņš raksturotu Braunu un Franku. Un viņa atbilde bija ļoti skaista: “Franks bija prāts, bet Brauns – dvēsele”.

Orhūsas festivāla Baltic Frames nosaukumu papildina sauklis “Notverot ikdienas poētismu”, un šobrīd Stonis ir īstenākais Baltijas poētiskā kino pārstāvis, turklāt viņš kopā ar Kristīni Briedi režisēs filmu par Baltijas jauno vilni, kurā Brauns būs centrālais režisors. Filmas pirmizrāde gaidāma 2018. gadā, un tās galvenais producents ir latvietis Uldis Cekulis, kuram es vēl arvien esmu pateicīgs par to, ka 2014. gada septembrī tiku aizvests pie Ulda Brauna.  Toreiz es uzrakstīju, lūk, ko:

“… pusotras stundas brauciena attālumā no Rīgas jānogriežas uz neasfaltēta ceļa un jābrauc divdesmit minūtes, līdz nonākam pie savrup stāvošas mājas (līdz tuvākajam kaimiņam ir 2,5 kilometri). Tā atrodas paradīzes dārzā starp augstiem kokiem un apkārt skraidošām vistām un zosīm, tomātu siltumnīcu un dārzeņu vagām, un garām plūst upe. Klusums! Ja neskaita vecu Chevrolet markas auto un traktoru, un lauku māju, kurā Uldis Brauns mūs sagaidīja ar tradicionālu latviešu dzērienu – pašbrūvētu alu…”

Vakar Cekulis Braunu raksturoja kā “džentlmeni” ar izteiktu attēla izjūtu. Es ciemošanās laikā piedzīvoju viņa stāstnieka spējas.

“… mēs sazinājāmies caur Kristīnes Briedes tulkojumu, viņa Braunu bija apciemojusi daudzas reizes un iemantojusi viņa uzticību. Mēs runājām par 235 miljoniem, un es uzzināju stāstu par filmu (darba nosaukums PSRS 1966), kuras projektu, kad Brauns un viņa kolēģi ieradās Maskavā ar ļoti precīzu tāmi, vispirms noraidīja. Taču tad, kad viņi gāja ārā no sapulces, tika pasaukti atpakaļ un saņēma atļauju turpināt. Ko viņi arī darīja, un uzņēma filmu, kas tika demonstrēta Leipcigā. Ar sekām. Braunu izsauca uz Maskavu un lika noīsināt epizodi, kurā redzams, kā augstas VDR amatpersonas iznāk no kinoteātra. Paskaidrojumu nebija, turklāt lika izgriezt arī citus kadrus, ieskaitot epizodi, kur Maskavā tiek sagaidīts Šarls de Golls. Brauns pats nebija Leipcigā, viņš nezināja, ka filmu tur demonstrēs! Filmai ir trīs versijas – 70, 110 un 140 minūtes garas. Garākā, režisora versija, guļ zem gultas režisora Rīgas dzīvoklī un ir jārestaurē – atpakaļceļā mūsu mazā grupa nolēma vērsties pie Nacionālā Kino centra un lūgt palīdzību, lai tas notiktu.

Citiem vārdiem sakot, filma tika cenzēta. Es uzskatu, ka 235 miljoni ir viens no pasaules dokumentālā kino šedevriem – pilnmetrāžas dokumentālā filma bez dialogiem, veltījums Dzīvei un līksmai dažādu PSRS republiku iedzīvotāju līdzāspastāvēšanai. Taču Kremļa cilvēki to nesaskatīja, viņi tikai redzēja, ka līderi netiek pietiekami cildināti… Iemeslu, kādēļ filma tika nolikta malā, var meklēt tikai modernajā poētiskajā stāstniecībā un tajā, ka filmas centrā bija vienkāršie cilvēki un viņu dzīve skumjās un laimē…”

Uldis Brauns uzņēma neskaitāmas dokumentālās filmas, vēl viens dārgums ir Baltie zvani (1961). Ir aizgājis dokumentālā kino dzejnieks.

Tulkojusi Agnese Zapāne

17.01.2017.