Arhīvs

Dzintras Gekas jubilejas dokumentālo filmu skate

30. janvārī no plkst. 15:00 Rīgas Kinomuzejā režisores Dzintras Gekas jubilejas dokumentālo filmu skate.

Dzintra Geka ir latviešu kinorežisore un producente, kura viskonsekventāk kopj vienu tēmu – kopš 1998. gada dokumentē materiālus par represētajiem latviešiem un vāc atmiņas par Sibīrijas bērniem. Uzņemtie materiāli pārvērtušies vairākās filmās –Sibīrijas bērni (2001), Sibīrijas dienasgrāmatas (2002 – 2003), 600 stāsti. Mums tas bija jāizstāsta (2007), … un Igarka, Cerība un Taurenis (2008) un citās; savulaik režisore strādājusi arī Stīvena Spīlberga veidotā holokausta SHOA projektā Latvijā, kurā filmējusi ebreju atmiņas par notikušo. Tomēr Dzintra Geka ir pievērsusies dažādām tēmām, un to parādīs 30. janvāra filmu skate Rīgas Kinomuzejā

Filmu programma:
Voldemārs un Leontīne (dokumentāla filma, 1987, 11 min.)
1987.gadā filma saņēma Lielā Kristapa balva kā gada labākā televīzijas filma.
 „Gribēju veidot filmu par divu cilvēku mīlestību, kuri laulībā nodzīvojuši 55 gadus. Par to, kā Voldemārs vienmēr gāja jūrā un Leontīne krastā gaidīja”.
Kādā dienā Leontīnes vairs nav, palikuši viņas noadītie džemperi, dažas fotogrāfijas.
Diendienā Voldemārs pārcilā atmiņas, bet sapnī atkal airē laivu, un Leontīne viņu sagaida.
 
Sibīrijas bērni (dokumentāla filma, 2001, 53 min.)
Filma vēsta par 1941.gada deportācijās izsūtītajiem bērniem, viņu likteņiem Latvijā un Sibīrijā.
 
Signe un… (dokumentāla filma, 2003, 30 min.)
„Signe un…” nav Signes Baumanes portrets, tā ir filma par radošiem cilvēkiem, apsēstību ar savu darbošanos, milzīgu ego, bez kura nekas nesanāk, bet līdzās ir arī citi, kuru dzīves gribot negribot tiek pakārtotas… Atsvešināšanās vilciens uzņem ātrumu; šķiet, ka no tā nevar izlēkt, sāpīgi nesadauzoties. Signe dzīvo braucienos, garās darba stundās, alkās pēc mīlestības, skumjās pēc dēla, kas dzīvo Latvijā. Ilgošanās arī pieder pie dzīvesveida. 
 
Ieeja – bez maksas.
 
Dzintra Geka beigusi Ļeņingradas Teātra, mūzikas un kinematogrāfistu institūtu (1979) un Augstākos režisoru kursus Maskavā (1982), kopš 1970. gada strādājusi Rīgas kinostudijā par montāžisti, vēlāk – par režisora asistenti. 1978. gadā debitē dokumentālā kino režijā ar kinožurnāla Padomju Latvija Nr.4/1978. Veidojusi pirmās desmit filmas ciklam Kino gadsimts Latvijā par latviešu kino profesionāļiem (1999), pētījusi Valsts prezidenta institūciju un personības, uzņemot filmas Čakstes koks (1993) un Amats Nr. 1. Valsts prezidents (2004).
 

                                         Voldemārs un Leontīne