Balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā saņems Varis Brasla

Nacionālās kino balvas “Lielais Kristaps” rīkotāji paziņojuši, ka 2019. gadā balvu par mūža ieguldījumu kinomākslā saņems kinorežisors Varis Brasla.

 

Varis Brasla (1939) ir viens no atpazīstamākajiem vārdiem Latvijas kinematogrāfijā; tieši viņš saņēmis līdz šim visvairāk (četrus) Lielā Kristapa apbalvojumus labākās spēlfilmas kategorijā – par filmām Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku (1980), Emīla nedarbi (1985), Par mīlestību pašreiz nerunāsim (1988), Ūdensbumba resnajam runcim (2005). Vara Braslas radošajā kontā ir 15 spēlfilmas, viena vairāksēriju dokumentālā filma, asprātīgs latviešu valodas mācību seriāls un daudz Valmieras teātra iestudējumu. Un varbūt viens no spilgtākajiem Vara Braslas talantiem ir prasme strādāt ar mazajiem aktieriem, uzņemot filmas ar un par bērniem – Tereona galva (1982), Emīla nedarbi (1985), Ziemassvētku jampadracis (1993), Ūdensbumba resnajam runcim (2004), Vectēvs, kas bīstamāks par datoru (2017).

Jau no bērnu dienām Vara dzīve bijusi cieši saistīta ar kino un teātra mākslu. Viņa tēvs Žanis Brasla bija aktieris un režisors, māte Valija Brasla 24 gadus nostrādāja par režisora asistenti Rīgas kinostudijā – “…droši vien tāpēc man nekad nav bijis īpašu šaubu par sava dzīves ceļa izvēli”. 1962. gadā Varis Brasla beidza Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburgas) teātra, mākslas un mūzikas institūtu un diplomdarba izrādi iestudēja Valmieras teātrī, kurā vēl joprojām strādā par režisoru.

1965. gadā Varis Brasla nonāk jaunu kinoentuziastu komandā, kas strādā Rostislava Gorjajeva filmā Noktirne; Varis strādā par režisora asistentu un izlemj studēt kinomākslu Augstākajos scenāristu un režisoru kursos Maskavā. Pēc kursu absolvēšanas Varis Brasla sāka papildināt zināšanas ar praktisko pieredzi, intensīvi strādājot Rīgas kinostudijā par otro režisoru; viņa filmogrāfijā ir tādas klasikas pērles kā Četri balti krekli / Elpojiet dziļi (1967), Ceplis (1972), Klāvs – Mārtiņa dēls (1970), Mērnieku laiki (1968) un citas. “Skola laba, bet man vilkās pārāk ilgi. 10 filmas – tas ir par traku!”, jo Varim Braslam bija pavisam cits mērķis – veidot pašam savas filmas.

1970. gadā Varis Brasla debitēja kā režisors ar spēles īsfilmu Salātiņš, bet ar pirmo pilnmetrāžas filmu Ezera sonāte (1976), kuru režisēja kopdarbā ar Gunāru Cilinski, “es pirmo reizi biju nonācis kino virsotnē” – filmas grupa saņēma LPSR Valsts prēmiju, tolaik pašu augstāko apbalvojumu. Klasiskā melodrāma Ezera sonāte bija arī viena no pirmajām filmām, kas tika izvēlēta atjaunošanai Nacionālā Kino centra kino mantojuma restaurācijas programmā (2009).

Pēc pārliecinošās debijas Varis Brasla uzsāka ilgu un veiksmīgu darbu Rīgas kinostudijā kā režisors, radot daudzas kino klasikas pērles, tai skaitā Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku (1980), Emīla nedarbi (1985), Aija (1987), Par mīlestību pašreiz nerunāsim (1988), Mērnieku laiki (1991) u.c.

Ģimenes filma Ziemassvētku jampadracis (1995) bija pirmā atjaunotās Latvijas filma, kas guva plašu atzinību starptautiskajos festivālos – Frankfurtē, Pitsburgā, Maskavā u.c. Šī filma bija arī pēdējais darbs, kas tika veidots tobrīd brūkošajā Rīgas kinostudijā. “Manā dzīvē beidzās liels un ļoti būtisks periods. Regulārā kino periods. ”. Taču režisoru “bildināja” Valmieras Drāmas teātris, un viņš piekrita – “tā tomēr bija regulāra darba iespēja”. 1995. gadā viņš jau tika iecelts par teātra galveno režisoru, bet 2012. gadā saņēma Valmieras teātra balvu par mūža ieguldījumu. Kaut arī valsts ekonomiskais stāvoklis 90. gados iedragāja nacionālā kino pastāvēšanu un tikt pie “lielajām filmām” nevarēja arī Varis Brasla, viņš savu radošo darbu turpināja, strādājot pie TV mācību seriāla Palīgā! (1997-2001). Tās bija 28 asprātīgas sērijas, ar daudzām spožām izcilu aktieru nospēlētām epizodēm un stilizētu darbības vidi.

Nozīmīgs Vara Braslas radošā ceļa līdzgājējs ir scenārists Alvis Lapiņš, abu radošajā tandēmā ir veidotas daudzas tautā iemīļotas filmas. Jaunākās no tām ir ģimenes filmas Ūdensbumba resnajam runcim (2004) un Vectēvs, kas  bīstamāks par datoru (2017). Pirmā no šīm divām ieguva ne tikai Lielo Kristapu kā labākā spēlfilma, bet arī Lielā Kristapa skatītāju balvu, sasniedzot tam laikam rekordlielu skatītāju skaitu – 35 000. Savukārt Vectēvs, kas bīstamāks par datoru kļuva par pirmo filmu, ar kuras pirmizrādi 2017. gada augustā tika atklāta Nacionālā Kino centra programma Latvijas filmas Latvijas simtgadei.

* citāti ņemti no žurnāla “Kino Raksti”, 10/2004, Varis Brasla //“Vēl kāds ķinis būs!”

 

3.10.2019.