7. Oktobrī kinoteātrī “Rīga” skatāmas “Lielā Kristapa” abalvotās filmas

Sestdien, 6. oktobrī, norisinājās Lielā Kristapa noslēguma ceremonija, ko tiešraidē demonstrēja Latvijas Televīzija. Svētdien kinoteātrī Rīga skatītājiem iespējams vēlreiz  noskatīties festivālā godalgotās filmas.
Filmu programma:

12.00

animācijas filma Lote no Izgudrotāju ciema
(rež. Heiki Ernits un Janno Poldma, prod. Joonisfilm, Rija)
Balva par labāko pilnmetrāžas animācijas filmu
Kādā piejūras ciematā dzīvo dzīvespriecīgā suņu meitene Lote ar saviem vecākiem –aizrautīgo izgudrotāju Oskaru un Annu. Katras ģimenes gods ir piedalīties ciema svarīgākajā ikgadējā notikumā – izgudrotāju konkursā, vissīvākie konkurenti ir Oskars un trusis Adalberts. Arī Lotei un viņas labākajam draugam Bruno ik diena ir piedzīvojums. Kad viņi pludmalē izglābj Susumu, kurš atceļojis no Japānas, ciema iedzīvotāji iepazīstas ar pavisam neparastu izgudrojumu – džudo.

14.00

īsfilma Uguns
(režisore Laila Pakalniņa)
Balva par labāko kostīmu mākslinieku (Līga Krāsone) un par labāko grima mākslinieku (Sarmīte Balode)
Marija izzina pasauli un viņai līdzās ir ugunsdzēsēji. Vai tāpēc, ka bieži deg?

spēlfilma Vogelfrei (1:35)(režisori Jānis Kalējs, Gatis Šmits, Jānis Putniņš, Anna Viduleja, prod. Film  Angels Studio)
Balva par labāko pilnmetrāžas spēlfilmu, par labāko scenāriju (Jānis Kalējs, Gatis Šmits, Jānis Putniņš, Anna Viduleja) un par labāko spēlfilmas operatoru (Gints Bērziņš, Andrij Parekh, Sam Moon)
Rets gadījums pasaules kino vēsturē: četri režisori uzņēmuši filmu par vienu varoni, vārdā Teodors, kuru skatītājs ierauga četros viņa dzīves posmos – bērnībā, jaunībā, spēka gados un vecumā. Putna brīvība ir tikai viena no daudzajām nozīmēm, ko slēpj vācu valodas vārds Vogelfrei.

16.00
animācijas filma Zuduši sniegā

(rež. Vladimirs Leščiovs, prod. Jet Media)
Balva par labāko animācijas filmas režisoru
Kāds vīrs kādā ziemas dienā dodas uz zemledus zveju. Viņš nav viens savā ikdienā. Un viņa diena uz ledus nav tikai zivju ķeršana.

dokumentālā filma Versija LNO
(rež. Dāvis Sīmanis jr., prod. Lokomotīve)
Balva par labāko debijas filmu
Filma – skatiens; Latvijas Nacionālā opera desmit atjaunotnes gadu griezumā – teksts, mūzika, telpa un cilvēks tajā. Opera kā visu mākslu apkopojums. Opera kā vieta un laiks, kurā ikdienas notvertajam skatītājam no jauna atļauts sapņot, mēģinot atgūt savu cilvēciskumu.

spēles īsfilma Riebums (0:31)
(rež. Aiks Karapetjans, prod. Latvijas Kultūras akadēmija)
Balva par labāko studentu filmu
Jauns puisis dzīvo kopā ar māti vienā dzīvoklī, viņi ir vientuļi cilvēki, kas nevar adaptēties reālajā dzīvē. Māte neinteresējas pat par savu dēlu, viņai svarīgi ir tikai raidījumi par dzīvniekiem. Dzīve nabadzīgā un nepilnā ģimenē dēlam rada psiholoģisku traumu, un viņš nolemj izmainīt savu dzīvi…

animācijas filma Spēlēju, dancoju
(rež. Roze Stiebra., prod. Animācijas filmu studija Dauka)
Balva par labāko animācijas filmas mākslinieku (Helēna Heinrihsone)
Simboliska mīlestības mistērija animācijā. Cauri muzikālajai spēlei vijas vienkāršs un saprotams stāsts – spēlmaņa Tota piedzīvojumi virs zemes un pazemē. Filma ir alternatīva mūsdienu vispārpieņemtajiem standartiem animācijā, tā veidota ritmiski aktīvā temporitmā un videoklipu montāžas stilā. Filmas pamatā ir grupas Iļģi mūzika pēc Raiņa lugas Spēlēju, dancoju motīviem.

spēles īsfilma Ūdens
(rež. Laila Pakalniņa., prod. Kompānija Hargla)
Balva par labāko  īsmetrāžas spēlfilmu
Marija neatsakās no baseina apmeklējuma, kaut arī izskatās, ka neviens cits nepeld, un viņa tiek brīdināta par to, ka ūdens ir auksts. Taču nokļuvusi ūdenī, Marija spiesta rēķināties ne tikai ar to, ka nav silti, bet arī ar citām savām sajūtām. Tostarp bailēm.

18.00
animācijas filma Čiža acīm

(rež. Edmunds Jansons., prod. Studija Centrums)
Balva par labāko  īsmetrāžas animācijas filmu, FIPRESCI balva)
Vizuāli izteiksmīgos un spilgtos dienasgrāmatas zīmējumos rīdziniece Irīna Piļke, saukta arī par Čižu, vairāk kā astoņdesmit gadu ilgā mūža laikā fiksējusi un attēlojusi savu dzīvi. Ikdienas vērojums ir vitālas, nedaudz ironiskas, pārsteidzoši īstas laikmeta bildes, kurās atspoguļojas gan Otrā pasaules kara beigas, gan padomju laiku Latvija. Zīmējumi atklāj pagājušā gadsimta kopainu tik precīzās ikdienas, sociālās, politiskās detaļās, ka liekas – tās atdzīvojas mūsu acu priekšā…

dokumentālā filma Mans vīrs Andrejs Saharovs (0:52)
(rež. Ināra Kolmane., prod. Studija Deviņi)
Balva par labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu, Lielā Kristapa skatītāju balva)
Filma intriģējošā veidā stāsta, kā padomju režīma smadzenes – oficiāli atzīts zinātnes spīdeklis, akadēmiķis, ūdeņraža bumbas tēvs Andrejs Saharovs, kuram Kremlī bija atvērtas ikvienas durvis – kļūst par totalitārisma sistēmas spīvāko kritiķi,  starptautiski skandalozu šīs sistēmas ienaidnieku un cīnītāju par PSRS politisko ieslodzīto jeb sirdsapziņas upuru tiesībām.  Filma konfrontē vēstures liecības, arhīva materiālus, kā arī Mihaila Gorbačova un laikabiedru viedokļus ar filmas galvenās varones – Andreja Saharova sievas Jeļenas Bonneres vēstījumu.

20.00
dokumentālā filma Teodors (0:29)

(rež. Laila Pakalniņa., prod. Vides Filmu studija)
Balva par labāko īsmetrāžas dokumentālo filmu un par labāko dokumentālās filmas režisoru
Viņu sauca Teodors. Katru dienu jebkuros laika apstākļos viņš mēroja septiņus kilometrus garo ceļu no savas mājas līdz Ziemupes centram, lai sēdētu autobusu pieturā un dzertu alu. Nav šaubu – viņam šī vieta bija ne tikai ciemata, bet arī pasaules centrs. Teodoram aizejot, pasaules centrs ir pārvietojies citur, un Ziemupes autobusa pietura ir atkal tikai autobusa pietura.

dokumentālā filma Vienkārši pops
(rež. Andis Mizišs., prod. Vides Filmu studija)
Balva par labāko skaņu režisoru (Anrijs Krenbergs)
Kad Volgas-Donas kanāls atbrīvojas no ledus, tēvs Genādijs pārceļas uz dzīvi baržā, kas pārbūvēta par peldošu baznīcu, un dodas misijas braucienā pa upi uz attālajām Donas stepes sādžām. Kopš 1997. gada peldošās baznīcas Sv. Inokentijs ierašanās ir kļuvusi par gada centrālo notikumu daudziem pie Donas dzīvojošiem ļaudīm. Gandrīz visas baznīcas šajā reģionā padomju varas gados tika sagrautas, un peldošā baznīca ir vienīgā iespēja ticīgajiem piedalīties svētajā liturģijā un saņemt baznīcas sakramentus. Taču viss mainās, kad kārtējais misijas brauciens iegūst gluži negaidītu pavērsienu.